Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Uldis Tīrons

Toms Venclova "Skaldnētais gaiss"


Toms Venclova

Skaldnētais gaiss

Maskava: OGI, Jurģa Baltrušaiša nams, 2002


Velns viņu zina, kā vajadzēja tulkot Toma Venclovas dzejoļu krājuma “Граненый воздух” nosaukumu. Varbūt “Slīpētais gaiss”, bet varbūt – “Robežgaiss”, ja ņem vērā, ka visi Venclovas dzejoļu notikumi risinās “на грани”. Krieviski Venclovu šeit tulkojis Vladimirs Gandelsmans, un varbūt arī tādēļ man šķiet, ka lasu vienkopus viņus visus – Mandelštamu un Gumiļovu, un Hodaseviču, un, protams, Brodski –, pārāk pazīstama mūzika un ainava. Bet tā ir arī mana vaina. Un labi. Paldies Dievam. Mūzika saskaņojas ar Sudraba laikmetu, bet ainava ir pēcnāves. Tādēļ pirmais krājuma dzejolis (1966. g.!) sākas ar rindiņu: “Tu gaidi aizgājušos? Bet viņu nav, tie prom tik dziļi, ka ne dvašas nav, ne ēnas.” Un viss (ne vien visi) viņus aizmirsis: i pulkstenis, i sienas, i mūžība, i smiltis, i nakts, i diena, i lieti, i sniegs un visas zemes priedes. Dzejnieka atstātās pasaules lietu uzskaitījums atgādina Brodska “Elēģiju Džonam Donnam”, bet, izlasījis par kādu siltu vietu pilsētā, ko “skāra divas palikušo balsis”, nodomāju, ka šo to Venclova uzrakstījis arī pirms Brodska, bet tagad, jau kā Brodska dzejolī, skrāpē grīdu, meklējot aizgājušā saimnieka siltumu.