Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Uldis Tīrons

Tomāzi di Lampedūza "Leopards: noveles"


Tomāzi di Lampedūza

Leopards: noveles

Sanktpēterburga: Azbuka, 2016


Lampedūzas lasīšana līdz ar Viskonti filmas “Gepards” (uz krievu grāmatas vāciņa nokļuvis Lankasters, Delons un Klaudija Kardināle) skatīšanos pārnes neesošā pasaulē – un ne tikai tādēļ, ka vairs nav aristokrātiskās iznešanās, par ko raksta Lampedūza: nav arī tā nesteidzīgā rakstības stila, kur liela loma bija noslīpētai frāzei vai precīzi iezīmētai detaļai. Bet pats galvenais: nav tā majestātiskā naivuma, ar kādu tiek stāstītas trivialitātes. Novelē “Sirēna”, kas pēc dienvidjūras erotiskās atmosfēras nedaudz atgādina Faulza “Burvi”, vecs profesors bez mitas spļaudās, bet nevis tādēļ, ka viņam būtu kāda krūšu slimība, nē, viņš to dara aiz riebuma pret izlasītā stulbumu. Šo pašu apolloniskās un dionīsiskās pasaules pretstatu 20. gadsimta sākumā var sastapt visdažādākajās kultūras izpausmēs, nu kaut vai lasot Tomasu Mannu un Hermani Hesi, turklāt par klasiskās kultūras pārstāvi (Lampedūzas gadījumā sengrieķu valodas profesoru) pieņemts ironizēt, it kā rakstošie paši spētu novietot sevi kādā augstākā novērošanas pozīcijā. Šo jauko kungu bezpalīdzība lieliski izpaužas arī “Sirēnā”: profesors Rozario La Čūra nespēj aizmirst savu vienīgo savienošanos ar sievišķo, kad 24 gadu vecumā bija izbaudījis “dzīvniecisko un dievišķo” miesaspriekos ar sirēnu Ligiju, Kalliopes meitu, kad, kā viņš saka, apziņa šausmās atsprāgst nost no brīnuma. Tomēr pēdējais teikums (tiesa gan, arī pirmais) bija tik skaists, ka to sameklēju itāliski: “I libri .. imputridendo lentamente.”1


1
Grāmatas lēnām sairst.

Raksts no Novembris 2021 žurnāla