Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ieva Lešinska

Sv. Augustīns "Atzīšanās"


Sv. Augustīns

Atzīšanās

Ņujorka: New City Press, 1997


Atzīšos: es īsti nezinu, kāpēc Rīgā izvilku no plaukta Augustīnu angliski. Nekāds tolle lege, kā viņam toreiz attiecībā uz Svētajiem Rakstiem, man ausīs neskanēja. Blakus stāvēja Liepnieka & Rītupa brīnišķīgi izdotais Lauras Hansones tulkojums ar paralēlo oriģināltekstu, bet to biju jau lasījusi tad, kad tas iznāca (neticami – pirms 12 gadiem!). Neko jaunu vai vismaz stilīgi interesantu es, protams, pateikt nevarēšu – varu tikai pareklamēt sarunu par Augustīnu, kura RL notika drīz pēc latviešu tulkojuma nākšanas klajā un kuru ar prieku pārlasīju: tajā izsakās daudz gudrāki un erudītāki cilvēki par mani.

Lai kāds būtu iemesls, kāpēc pastiepu roku pēc Augustīna, man prieks, ka tā noticis. Benediktiešu klostera māsas Marijas Bouldingas angļu tulkojuma valoda ir vienkārša, skaidra, mūsdienīga, taču ne īsiem uzmanības nogriežņiem izdabājoša. Atšķirībā no citām lasīšanas reizēm, kad aizrāvos ar Augustīna izpratni par laiku un mūžību, šoreiz kaut kā īpaši izjutu to, cik ļoti grāmata nav tikai sava cilvēciskā vājuma atzīšana un nožēla par to, bet gan atzīšanās mīlestībā – mīlestības vēstule Dievam. Es netieku līdzi Augustīnam, taču viņš man liek sapurināties un sasparoties. Uz mīlestību, protams.

Raksts no Oktobris 2020 žurnāla