Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ilmārs Šlāpins

Sergejs Dovlatovs "Zona. Cietuma uzrauga piezīmes"


Sergejs Dovlatovs
Zona. Cietuma uzrauga piezīmes
Rīga: Latvijas mediji, 2019

Lai arī Dovlatovs nebija tipisks disidents, nedz arī tipisks rakstnieks, viņu ļoti viegli ierindot padomju disidentu literatūras plauktā – dzimtenē neizdots, rakstījis atvilktnei, emigrējis un kļuvis slavens tikai Amerikā. Pēc padomju varas sagrāves viņu aizgūtnēm izdeva Krievijā, tad izdeva laikabiedru atmiņas, tad – monogrāfijas un pētījumu krājumus. Tad pagāja vēl 10 gadi, un kādam ienāca prātā izdot Dovlatovu latviski. Latvijas mediju izdevuma noformējums liek gaidīt nedaudz garlaicīgus, bet dramatiskus memuārus ar skaitļiem, datumiem, liecībām par pagātnes šausmām. Nekā tāda šajā grāmatā nav. Arī uzlīme “Lēģeru literatūras klasika” īsti neatbilst patiesībai: grāmata nav par Gulagu, nedz arī par staļinisma periodu. Tā ir par jauna, humanitāri orientēta puiša piedzīvojumiem obligātā dienesta laikā. Dovlatovs dienēja Iekšlietu ministrijas karaspēkā, viņš apsargāja stingra režīma cietumu. Vēlēdamies kļūt par rakstnieku, viņš savu pirmo romānu uzrakstīja par sevi un to, ko redzēja dienesta laikā; kaut kādā ziņā šī pieeja pat ļoti atbilda socreālisma literatūras principiem. Taču viņam nepaveicās: tēma bija netīkama padomju redakcijām, bet šķita izsmelta emigrācijas apgādos. Romāna manuskripts smagi iegūlās ne tikai rakstāmgalda atvilktnē, bet arī autora sirdī: visu atlikušo mūžu viņš rakstīja praktiski tikai par to, kā vēlas rakstīt un dzīve viņam liek šķēršļus. Taču svarīgākais viņa literārajā mantojumā tomēr nav tēma. Svarīgākais ir stils, valoda, intonācija – tas viss, ko tulkojumā ir grūti saglabāt. Bet tad, ja izdodas, tas ir liels ieguvums valodai un literatūrai.

Raksts no Decembris 2019 žurnāla