Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ieva Lešinska

Pēters Vollēbens "Koku slēptā dzīve: ko tie jūt un kā sazinās"

Pēters Vollēbens

Koku slēptā dzīve: ko tie jūt un kā sazinās

Vankūvera, Bērklija: Greystone Books, 2016

Atbilde uz nosaukumā ietverto jautājumu: jūt sāpes, draudzību, vientulību u.tml.; sazinās pārsvarā pa saknēm (un ar īpašu aparatūru varot pat dzirdēt, kā tās “sarunājas”), taču tur, kur saknes nesniedz, lietā tiek likts meža “tīmeklis”, proti, micēlija un dažādu sīkbūtņu veidoti “vadi”. Pa tiem savstarpēji “draudzīgi” koki brīdina cits citu, ka, lūk, parādījies ienaidnieks kāda nejauka smecernieka vai vaboles izskatā, lai potenciālais upuris laikus varētu “palaist” nejaucenim netīkamu vielu un viņš, piedodiet, lasītos lapās. Ja tas viss šķiet aizkustinoši kā kārtējais internetu apceļojošais glāžacainais kaķēns vai cits zīdītājs, tad Vollēbenam nav nekas pretī jūs atskurbināt ar paziņojumiem, ka lapu koku rudens “zelts” un “varš” un sarkanie toņi ir kas līdzīgs, vēlreiz atvainojiet, jūsu izkārnījumiem – tas, kas palicis pāri un tiek izvadīts pēc mielasta. Pretēji tam, ko varētu domāt, Vollēbens kokus neapmīļo un ar tiem nesarunājas – viņš vienkārši cenšas tos bez vajadzības nenogalināt, tomēr malku, ko lieto savas mežsarga mājiņas apkurināšanai, sauc par “kauliem”. Kā redzams no visai plašās bibliogrāfijas grāmatas beigās, viņš nav arī nekāds pasaku vecītis, bet bioloģiski tīri izglītots cilvēks, kurš zinātnes sausās atziņas vienkārši prot aprakstīt jūtīgi un ar aizrautību.