Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ieva Lešinska

Pauls Bankovskis "Pasaules vēsture"


Pauls Bankovskis

Pasaules vēsture

Rīga: Dienas grāmata, 2020


Iekams bija iestājies jaunais “nežēlīgākais no mēnešiem” (T. S. Eliots), jūlijs, izdarīju mēģinājumu “sakārtot dzīvi”: no rīta pieceļoties neķeros ne pie viena elektroniska daikta, bet gan apsēžos ar biezu, gudru grāmatu, parasti kādā svešvalodā. Stundu vai pat divas nedaru neko citu – dzeru kafiju, turu biezo grāmatu uz ceļiem, lasu. Jāšaubās, ka tādā ceļā esmu tapusi gudrāka, taču izjutusi sen aizmirstu baudu gan. Otrs “brīvās lasīšanas” laiks man bija gultā, vēlu naktī. Šim posmam kaut kāda iemesla dēļ izraudzījos pārsvarā latviešu klasiku (nigēriešu rakstnieka Činuas Ačebes lieliskais romāns “Things Fall Apart” bija izņēmums no “latviešu”, Jāņa Joņeva tīkamā intonācijā sarakstīto stāstu krājums “Tīģeris” – no “klasika”) – ar noteikumu, ka grāmatai jābūt viegli noturamai jau pavārgajā rokā. Tas sākās ar Gunara Janovska “Pilsētu pie upes” (tāpēc, ka patika filma), turpināja trīs antikvāri izdevumi – Jāņa Ezeriņa “Izmeklētas noveles” (1942), Kārļa Skalbes “Namiņš zem vītoliem” (1941) un Arvīda Griguļa “Cilvēki dārzā” (1940; atbaidoši pliekans romānelis), kā arī Pāvila Rozīša izlase “Miglas svilpes”, kas man bija atklājums un pārsteigums. Miegs pēc šīs prozas bija teicams. Taču tad pienāca jūlijs. Pirms dažām bezmiega dienām izmisumā saņēmos un sāku lasīt Paula grāmatu. 600 lappuses. Smagi.

Raksts no Augusts 2020 žurnāla