Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Uldis Tīrons

Līlija Brant "Latviešu sieviete"


Līlija Brant

Latviešu sieviete

Rīga: Valters un Rapa, 1931


Diemžēl grāmatā ar daudzsološo nosaukumu nebija nekā īpaši smieklīga, lai gan es to atvēru tieši ar tādām gaidām – ne tām “gaidām”, kas latviešu meiteņu un jauno sieviešu kustība (guntiņas, gaidas un lielās gaidas) ar mērķi “izaudzināt jauno latviešu sievieti par noteikta rakstura cilvēku, apzinīgu pilsoni un derīgu sabiedrisku darbinieci”. (Latvijas vanadžu vienībai vēl stiprāk: “.. attīstīt latvju sievietēs garīgās spējas un izaudzināt viņas par nacionālām un apzinīgām pilsonēm.”) Lai nu kā – virsrakstā “Latviešu sieviete” bija dzirdama kārtējā nacionālā idejisma nots, bet es idejismu nepanesu. (Pateicoties Līlijas Brant grāmatai, uzzināju, ka pirmā idejiskā latviešu sieviešu organizācija bija 1891. gadā dibinātā atturības biedrības Auseklis dāmu komiteja. Tās mērķis bija “modināt latviešu sievietē garīgas tieksmes un attīstību”.) Saprotams, sieviešu emancipācijā un tiesību paplašināšanā, kā arī tieksmē pēc vienlīdzības ar vīrieti nekā smieklīga nav; smieklīgais rodas, kad idejas un tieksmes cenšas atrast savu valodu. Vai tad varētu būt kas iebilstams pret Marijas Medinskas teikto: “Sieviete tautā ir tā puse, kuŗā sirds pukst, un tamdēļ šī tautas sirds puse ir ievērojama.”? Valoda man ir un paliek interesanta arī tad, kad tā ir vēsturiska, – atšķirībā no faktoloģijas. Šajā ziņā nekas nevar “Latviešu sievietei” atņemt banalitātes skaistumu, jo: “Aidas Niedras .. mīlestība ir tumša kā dzelme, liesmaina kā saule, reibīga kā siltumnīcas ziedi, bet brīžiem tik svaiga kā meža elpa pavasarī.”

Raksts no Jūnijs 2021 žurnāla