Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Inese Zandere

Kristofs Ransmairs "Pēdējā pasaule. Ar Ovidija repertuāru"


Kristofs Ransmairs
Pēdējā pasaule. Ar Ovidija repertuāru
Rīga: Jumava, 2005

Lasot austrieša Ransmaira aizrautīgās un ambiciozās improvizācijas par Ovidiju, atkal atcerējos avīzē kādreiz lasītās tēva žēlabas par to, ka viņa dēlam skolā liek lasīt briesmīgi garlaicīgos “Sūnu ciema zēnus”. Toreiz secināju, ka ne jau par garlaicīgumu ir runa, bet par to, ka 19. gadsimta lauku vide, tās atribūti un liela daļa vārdu, kas netiek aktīvi lietoti mūsdienu sarunvalodā, ir bērnam nesaprotami. Pilna “Metamorfožu” jeb “Pārvērtību” atdzejojuma/tulkojuma latviešu valodā nemaz nav. Māras Poļakovas un Ināras Ķemeres veikums jau tāpēc vien izsauc cieņu un interesi, jo bez paša Ovidija jau šai vācu valodā uzrakstītajai apokaliptiskajai Ovidija atbalsij ar veikli saplūdinātajiem laikiem un telpām nebūtu jēgas. Taču man jāatzīst, ka ne mitoloģisko motīvu un personāžu vārdu, bet cita iemesla dēļ pacīnījos ar grāmatu kā tas puika ar “Sūnu ciema zēniem”, un iemesls, gluži kā “Sūnu ciema” gadījumā, bija leksika. Kad darīšana ar filigrāniem, iedvesmotiem tulkošanas meistariem, arī citkārt esmu turējusi viņus aizdomās par greznu, vārdnīcu nozīmju rindās atrodamu vārdu izvēli, padarot tekstu eksotisku parastam latviešu valodas lietotājam. Pašu dambras, ūkņas, bīstākļi, nometi, āmekļi, atkalnes, skrīnes (ar nozīmi “zārki”), juklums, iekšķums un ložņugunis līdz ar neatvairāmajām seljēm, penātiem, selenītiem, veratrēm utt. – aizraujošs ceļojums valodā; tas ļauj nojaust, ka it visam, kas pastāv, ir daudz vairāk slāņu un nianšu, nekā redzam valodas virspusē. Ja vien man pa laikam nerastos vēlēšanās droši zināt, kurš pēc kārtas šajās vārdnīcu greznuma un senatnīguma rindās stāv teksta autora paša lietotais vārds, oriģinālvalodā.

Raksts no Decembris 2019 žurnāla