Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ilmārs Šlāpins

Jānis Rokpelnis "Tīmeklītis"


Jānis Rokpelnis

Tīmeklītis

Rīga: Neputns, 2019


Pelēkos lina svārciņos ievīstīts, šis sinkrētiskais mākslas darbs cenšas savienot vairākas pilnīgi pretējas lietas – latvisku kiču ar viedtālruņa estētiku, selfiju naivumu un paradoksu pilnu dzeju, kas rakstīta uzsvērti vienkāršā, lai arī lauzītā pantmērā, piebārstītā atskaņām, deminutīviem un interneta laikmeta blogu komentāriem raksturīgām atklātībām. Šērošanas jeb dalīšanās ikona uz vāka dod mājienu uz satura bezpersoniskumu vai vismaz citējamību, tas noņem traģisma un eksaltācijas slogu, ļaujot vieglu roku paņemt kādu pantiņu un pielaikot to sev kā masku vai mēmu. Iespējams, ka šo norāžu un mājienu ir par daudz – tas atņem lasītājam iespēju izlasīt dzejoli pilnīgi tīri un ārpus jebkāda konteksta, taču mūsdienās laikam jau tas būtu par daudz prasīts. Mazliet kaitina arī krītpapīra izvēle un pasvītrotais slīpraksts, kas atdarina interneta hipersaišu estētiku, – tas atmet krājuma dizainu kaut kur deviņdesmitajos. Lai gan nekur jau nav teikts, ka tas nav sarakstīts tad. Un pēc pārdesmit gadiem arī tas būs nesvarīgi.

Raksts no Jūnijs 2019 žurnāla