Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Uldis Tīrons

Frics Pīterss "Bērnība ar Gurdžijevu. Atceroties Gurdžijevu"


Frics Pīterss
Bērnība ar Gurdžijevu. Atceroties Gurdžijevu
Maskava: Tradicija, 2014


Nebūtu Pjatigorska, diez vai es būtu nonācis arī līdz šīs grāmatas lasīšanai. Henrijs Millers grāmatas ievadā uzteic Pītersa angļu valodu, nez kādēļ salīdzinot to ar “Alisi brīnumzemē”, un pat tulkojumā lasīt šo Gurdžijeva skolnieku ir viegli un patīkami, taču vairāk par visu pārsteidz viņa, atļaušos teikt, godīgā attieksme pret pašu Skolotāju: tas skar gan Gurdžijeva privāto dzīvi (“...es varu tikai teikt, ka fiziski Gurdžijevs dzīvoja kā dzīvnieks. Nekārtība bieži bija tik milzīga, ka es vēroju iespaidīgas higiēniskās drāmas, kas naktīs bija notikušas tualetē un vannas istabā.”), gan viņa metodi un attiecības ar skolniekiem (“Ja pilnīgi godīgi, man jāatzīst, ka nezināju, kas īsti bija Gurdžijeva “darbs”.”). Grāmatā netrūkst pārsteidzošu stāstu par Gurdžijevu, teiksim, par to, kā viņš viesībās savā Cilvēka harmoniskās attīstības institūtā cenšas pārliecināt nedzērāju policistu tomēr pacelt glāzi: “Šī ir neparasta vieta, šeit viss ir tik labvēlīgs, ka ikviens var dzert bez kādām sekām. Šeit var dzert pat bērni.” Teikto Gurdžijevs ilustrē, piedāvājot armanjaku grāmatas autoram, kam tobrīd ir trīspadsmit. Vārdu sakot, ja kāds grib vēl vairāk sajaukt galvu, domājot par šo neparasto personību, tad der apvienot Pītersa grāmatu ar Pjatigorska izteikumu, ka Gurdžijevs atrodas pavisam citā apziņas līmenī. Salīdzinot ar mums.

Raksts no Septembris 2019 žurnāla