Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ieva Lešinska

Dženifere Akermane "Putnu ģēnijs"


Dženifere Akermane

Putnu ģēnijs

Ņujorka: Penguin Books, 2016


Latviski mums ir “gāju” un “nelaimes” putns, “brīvs kā putns” un “kā putns zara galā”, taču valoda pamanījusies nenorakstīt putnus kā mazus muļķīšus. Turpretim angliski gan “putna smadzenes” piemīt īstiem stulbeņiem. Dženifere Akermane uzņēmusies pierādīt to, kas putnu pazinējiem sen jau zināms: viņi nav nekādi pajoliņi un attapības ziņā var sacensties ar dažu labu primātu. Tiesa, tāpat kā primātu pasaulē, arī putnu sabiedrībā sastopams viss intelekta diapazons – no naskajām, zinātkārajām zīlītēm līdz pat lempīgajam emu. Katrs, kurš kaut reizi ziemā ierīkojis putnu barotavu, zina, ka pirmās noteikti atsteigsies zīlītes. Sākumā dažas, tad aizvien vairāk, līdz nepaiet ne pāris stundu, kad ap barotavu jau šaudās vesels pulks: kaut kā taču acīmredzot tiek izziņots, ka pieejama barība. Izrādās, ornitologi noskaidrojuši, ka zīlīšu “leksika” ir visai ietilpīga, arī ziņojot par briesmām. Jo mazāks un kustīgāks ienaidnieks, jo tas draudīgāks un tālab izpelnās vairāk “vārdu”; jo tas lielāks un neveiklāks (piemēram, cilvēks), jo mazāk vērts to “aprunāt”. Lai arī zīlīte varbūt pat savureiz paķers jums no rokas sēkliņu, pašu to noķert bez īpaša aprīkojuma būs grūti, turpretim, ja ir vajadzība noķert emu, viss, kas esot jādara – jānoguļas zemē un jāpaslej gaisā kāja. Tā darot aborigēni. “Ēdamie” putni, kopumā ņemot, esot “dumjāki”. Latvijā gan, kā vēstī avoti, dažkārt ēstas arī intelektuāli ļoti spēcīgās vārnas. Bet pie mums jau vispār viss ir citādi.