Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ieva Lešinska

Džeimss Solters "Gaismas gadi"

Džeimss Solters

Gaismas gadi

New York: Vintage International, 1975


Izrādās, Džeimss Solters (1925–2015) esot labākais amerikāņu rakstnieks. Nē, labākais angļu valodā rakstošais rakstnieks. Tā manam amerikāņu draugam, kurš atbraucis ciemos uz Latviju, teicis viņa draugs, kurš gan ir anglis, bet tagad dzīvo Amerikā. Anglis ir augsti izglītots cilvēks ar labu literāro gaumi, tātad būtu jātic. Taču es nu jau esmu sasniegusi vecumu, kad fakts, ka kaut kas nozīmīgs palaists garām, izraisa drīzāk nīgrumu nekā vēlēšanos skriet un smelt, cik vien iespējams sasmelt. Jo ko nu vairs. Un kāpēc tad piepeši tāds Solters... Taču grāmata stāv uz virtuves galda un kaitina. Atveru un lasu: “...viņas [runa ir par ēzelīti, vārdā Urzula] acis ir melnas, mirdzošas, neprātīgi garām piedzērušas sievietes skropstām.” Nezinu, kāpēc lai piedzērušas sievietes skropstas būtu garākas nekā nepiedzērušas, taču kaut kas šai teikumā notiek tāds, kas liek lasīt tālāk. “Viņš pieskaras viņas ausij; tā ir silta, tvirta kā kurpe.” Kā kurpe! “Beigtas mušas, prāvas kā pupas, guļ aiz samta aizkariem...” Gluži kā pie mums siltos rudeņos. Un kas vēl kā pie mums? Tagadne! Latviešu rakstnieki mēdz rakstīt tagadnē, savukārt kāds vīzdegunīgs redaktors man apgalvoja, ka angliski “tas nedarbojas”. Es paskatījos – visa grāmata ir tagadnē. Būs vien jālasa – citkārt derēs kā arguments.