Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Inese Zandere

Anna Rancāne "Prīca i klusiešona"

Anna Rancāne

Prīca i klusiešona

Rēzekne: Latgolys Studentu centrs, 2018


Grāmata divdūjiņa – tajā ir “Dzeja 2012–2018” un “Naktsraksti 2008–2011”. Par dzeju man ir lela prīca, par naktsrakstiem – klusiešona, jo par to, kas nav nokļuvis līdz dzejai un palicis aizsvīdušā spogulī, nav arī īsti ko teikt. Tas ir par aptuvenu, atrodas bīstami tuvu mīlīgai skumšanai par dzīvi un par tālu no dzejas. Annas dzeja, lai cik mīlīgi vizuāli noformēta grāmatā, savā būtībā ir jau attīrīta un apdedzināta, un iznākusi no cepļa pavisam citā pasaulē, daudz skaudrākā un skaidrākā, ne tajā, kur rezignē par bērniem, sievieti un vīrieti, vīnu un maijpuķītēm. Tādēļ es atļaušos kā nepielaidīga redaktore uz naktsrakstiem pievērt acis un atstāt tos ārpusē, kādiem citiem lasītājiem. Turpretim ar krājuma dzeju veidojas spilgtas un bīstamas attiecības, kā atklāsme aiz atklāsmes, uzliesmojums aiz uzliesmojuma, it kā es būtu mērķis, kurā Anna nemitīgi trāpa – pateikdama vēl labāk, vēl precīzāk, vēl tīrāk, vēl tuvāk tai valodai, kas jau pāriet kalpošanā Dieva gribai. Un tāda kā kaislība vai apmātība velk mani iekšā latgaliešu valodā, kurā šoreiz uzrakstīta lielākā daļa dzejoļu, nevienu vārdu nevar palaist viegli garām; to dara tā sajūta, ka viss, ko redzu, ir vienlaikus savs un mazliet svešāds, ar pārsteigumu, kā ceļojums. “Leits sakuortoj vysys lītys/ Vīnā azarā, kuram nav vuorda”, “…i dzeņus kas saskaita laiku/ kas atlics vēļ mums/ da pasauļa radeišonys”, “pārkiuņs vēļ tuoli, i nasagryb runot”, “Rānuos iz munu suonu/ Kluseņom pīdzyma Dīvs”.