Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ieva Lešinska

Andra Neiburga "Izbāzti putni un putni būros"


Andra Neiburga

Izbāzti putni un putni būros

Rīga: Liesma, 1988


1988. gadā, kad iznāca šī 180 lpp. plānā grāmatiņa, es dzīvoju Zviedrijā. Nav svarīgi, kas man to atsūtīja, mamma vai draudzene, svarīgi, ka kaudzes ar Latvijas grāmatām un avīzēm es saņēmu regulāri un, kad tāda pienāca, atvēlēju sev veselu dienu (vai reizēm pat divas!) gultā, lai visu rūpīgi izlasītu. Daudzas no tolaik lasītajām latviešu grāmatām atceros tikai kā faktu: jā, esmu lasījusi. Par ko tur bija? Neatceros. Taču Andras grāmatu atceros spilgti. Kaut gan, ja man jautātu, par ko tur bija, man būtu grūti atbildēt. Es taču nevarētu teikt, ka man svarīga bija, piemēram, diega rīšana un tad vilkšana laukā, sacenšoties ar draudzeni? Bet man patika, ka kāds – kāda – ir to aprakstījis, atzinies tādā dīvainā nodarbē, kādas bērnībā bija arī man. Piemēram, kad manā visnotaļ ierobežotajā bērnudārza posmā (laikam 2 nedēļas) bija jāguļ obligātā diendusa, kuru mājās sen jau bija pārstājuši uztiept, es aiz garlaicības izrāvu sev matu, ar mēli saslapināju un priecājos, ka saules gaismā mans mats izskatās pēc zelta diega, bet mazās siekalu krellītes mirdz kā dimanti. Tieši tā šī grāmata uz mani iedarbojās – tā atdzīvināja bērnības sajūtas. Pelēkos pagalmus, drēgnās kāpņu telpas un dīvaini valdzinošos, tikai nomalē sastopamos cilvēkus. Tā nebija latviski liriska jūsmināšanās, tā bija aizrautīga skatīšanās un ieraudzīšana. Tas bija kas īsts, nesamelots un trāpīja precīzi manās ilgās kā tāds Prusta cepumiņš.

Raksts no Aprīlis 2019 žurnāla