Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Inga Žolude

Patvēruma sala

Arnolds Beklīns. Mirušo sala (3. versija), 1883
Arnolds Beklīns. Mirušo sala (3. versija), 1883

Arnolda Beklīna Mirušo sala izstādē Melnie gadi Berlīnē, Hamburgas stacijas muzejā

Atceļā no Leipcigas grāmatu tirgus, kavēdama laiku lietainajā Berlīnē, iegāju Hamburgas stacijas muzejā. Rinda bija gara, biļetes dārgas, tomēr iedvesmoja iespēja, ka varētu aplūkot Jozefa Boisa tauku kubus. Izrādījās, turpat blakus iekārtota izstāde “Melnie gadi”: mākslas darbi, kurus ietekmējis nacisma režīms. Izstādes pamatā bija stāsti, leģendas un mākslas vēsturnieku atklājumi par to, kā šie darbi radušies, kā pazuduši, iznīcināti, aizliegti, pārveidoti un kāds liktenis piemeklējis to radītājus. Manu uzmanību piesaistīja Arnolda Beklīna “Mirušo sala”. “Sala” bija tik valdzinoša, ka gandrīz vai lika aizmirst skolēnu grupu, kas siroja pa zāli. Kamēr viņi kaitējās, es iztēlojos, ka atrodos koku aizsegā, nesatricināmā klusumā uz ūdens plašuma ieskautās mirušo salas klints. Beklīns pats par šo gleznu ir teicis tikai vienu: gleznai būtu jārada tāds aprimums, ka pat klauvējiens pie durvīm liktu satrūkties. Šī rāmā, tuksnējā sala drīzāk lika domāt par svētlaimi, nevis nāvi, lai gan man vienmēr licies, ka tās abas ir cieši saistītas.

Iespējams, līdzīgi jutās arī Ādolfs Hitlers, kurš, kā vēstīja pavadošie apraksti, esot par šo darbu jūsmojis un bieži licis to izstādīt savā tuvumā. Ekspozīciju papildināja fotogrāfija, kurā Hitlers un Molotovs sarunājas uz šīs pašas gleznas fona. Likās, ka fotogrāfija Beklīna gleznu teju vai diskreditē, tāpat kā fakts, ka Hitleram tā bijusi tik personiski tuva. Ej nu sazini, kādas idejas un projekti radās viņa iztēlē, uz to skatoties.

Beklīns esot iedvesmojies no kapsētas, kurā apglabāta viņa meita. Glezna kļuva ļoti pieprasīta, tāpēc no 1880. līdz 1886. gadam Beklīns sagleznoja vēl vairākas līdzīgas. Cita šīs gleznas versija tika eksponēta arī Leipcigas Mākslas muzejā. Tagad es skatījos uz gleznas trešo versiju – tieši to, kura esot piederējusi Hitleram.

Par tauku kubiem, protams, jau biju paspējusi aizmirst. No visiem eksponātiem tieši “Mirušo sala” bija tā, pie kuras gribējās atgriezties. Likās, ka šī vieta ir man kā radīta. Taču pati doma, ka tāpat varētu būt juties arī Hitlers, šķita dīvaina. Turpat bija Ervīna Hāsa glezna “Lielais rekviēms”, kurā kāds mītisks personāžs dzēsa aizdegtu lāpu. Blakus atradās šīs gleznas rentgenattēls, kas atklāja, ka zem virsējā krāsas slāņa apakšā apslēpts Hitlera portrets. Savulaik tas esot noraidīts, jo Hitlers tajā bija attēlots uz drupu fona. Iespējams, Hitlers “Mirušo salā” radis patvērumu no tādiem neierastiem fīrera attēlojumiem, kādus uzdrīkstējās gleznot, piemēram, Hāss.

Nebija šaubu – tas bija īstens, patiess miers, ko sajutu, vērojot šo audeklu. Bet vai mans miers bija jelkā pielīdzināms Hitlera, Beklīna, viņa nelaiķa meitas mieram? Vēlāk Rīgā es pamanīju “Mirušo salas” reprodukciju uz kāda garāmgājēja tēkrekla un tikai tad atskārtu, ka uz salas atrodas balta, spokaina figūra. Gleznas pirmajā versijā nekādu tēlu neesot bijis. Otrās versijas pasūtītāja lūgusi tajā iegleznot sava mirušā vīra un viņas pašas apveidus. Šos stāvus Beklīns pēc tam esot izmantojis arī turpmākajās gleznas versijās. Dīvainā kārtā es šo stāvu no savas apziņas biju pilnībā izdzēsusi. Ja tur arī bija kāda figūra, tā varēju būt tikai es pati, ilgojoties nokļūt uz klusās salas. Un nevis tuvojoties nāvei, bet drīzāk izjūtot ko līdzīgu dzīves pieskārienam.