Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Kristiāna Ābele

Ziemeļblāzmas bruņinieki

Žurnāls Kāvi, 1906. Vāku zīmējis Voldemārs Zeltiņš


Kāvi, ziemas nakšu skaistums!

Kāvi, blāzmoti nemiera saucēji!

Kāvu devīze – skaistums un nemiers!” –

gaiss noteikti bija elektrizēts pāri iztēles robežām, ja dienas avīzes sludinājumu lappusē līdzās Berga bazāra krājaizdevu sabiedrības gada bilancei, vēstij, kur nopirkt “kroņus par vēl nebijušām lētām cenām”, un aicinājumiem uz mūzikas un dziedāšanas biedrības Rota kora benefici, Torņakalna Latviešu palīdzības biedrības balli un Cerības biedrības dramatisko vakaru parādījās šāds literāra un sabiedriska žurnāla prospekts. Bija 1905. gada decembra sākums, pusotru mēnesi pēc preses priekšcenzūras atcelšanas, un Kāvi solīja, ka “nesīs skaistumu pelēkās ikdienas debesīs” un “pār visu, kas sasniegts, pār visu, kas nolicies uz dusu, .. cels pāri savu nemiera karogu” cīņā par nākotnes cilvēku. Mazliet apsteidzot citus jaunos latviešu žurnālus, kas, pēc Līgotņu Jēkaba vārdiem, “pamirdzēja, iespīdējās, nodzisa”, tomēr noturējās mazliet ilgāk, Kāvi 1906. gada sākumā pieredzēja tikai divas burtnīcas, līdz to pretvalstiska satura dēļ slēdza un žurnāla redaktors Kārlis Skalbe jau patvērās emigrācijā.

Skaistums un nemiers – šie blāzmas jātnieki bija kā radīti māksliniekam Voldemāram Zeltiņam. Viņš žurnāla vākam uzzīmēja majestātisku ainavu, kurā virs sniegos snaudoša māju pudura un meža strēles verd un plaiksnī trauksmainas debesis, galvenajai kustībai vispirms palēnām tinoties, tad kāpjot brāzmās no labās puses uz kreiso un mutuļu mutuļiem it kā laužoties ieslīpi augšup. Virspusē un lejasdaļā ainu papildina pa tumšas joslas ietvertai līmeniskai rūtij: apakšējā pieder pie piesnigušās telpas un laika pasaules, norādot izdošanas gadu, numuru un izdevēju, turpretī augšrūtī iezīmētos tumšos burtus Kahwi gribas uztvert kā īstos ziemas nakts debesu kareivjus, kuru dēļ, kā žurnāla reklāmā rakstīja Skalbe, “miera un pieticības pūstošā krēsla liesmos”.

Šīsziemas daudzās sniegotās pastaigas pa veciem žurnāliem arvien noved pie šī skata, kurā kāvu krāšņums pārtulkots melnas līnijas iespiedumā uz tonēta papīra. Turpceļā ainojas visi tā laika izdevumi, par kuriem “jau viņu vārds rāda”, ka “tikai tādu gaismas meteoru mūžs tiem vien bija” (tā atkal Līgotņu Jēkabs), un domas risinās par latviešiem, kas vienu un to pašu parādību apzīmēja ar tēlaini atšķirīgiem vārdiem “kāvi” un “ziemeļblāzma”, abus 20. gadsimta sākumā padarot par spēcīgiem kultūras pārmaiņu simboliem. Pats interesantākais – tie atšķirībā no daudziem citiem nebija sakņoti teiksmainā pagātnē vai modernās dzīves reālijās, bet saistījās ar pārdabiska skaistuma sajūtu. Savādi apzināties, ka otrais droši vien neiegūtu simbola nozīmi, ja kāds trūkuma un vardarbīga patēva mocīts zēns 19. gadsimta 50. gados Ķengaragā nebūtu nonācis tik saviļņojoša un atklāsmei līdzīga ziemeļblāzmas iespaida varā, ka turpmāk dzīvē šo gaismas jūru, “kur milzums varavīksnes loku viens otra krāsās plūst un sakūst”, padarīja par savu centienu personifikāciju – skaisto valdnieci, kurai rīkojoties “vairs dvēseles vējā negaudo, bet gaismas staros spīguļo”.

Toziem, kad iznāca Kāvi, krēsla liesmoja arī pavisam citādi, nekā bija domājis Skalbe. 1906. gada janvārī soda ekspedīcija Vecmīlgrāvī nodedzināja pirmo Ziemeļblāzmas namu, un pats Augusts Dombrovskis par mata tiesu izglābās no nošaušanas. Mūsdienu vārdu kauju lieciniekiem un dalībniekiem būtu ko brīnīties, ka šādi tēli nekaroja savā starpā par pareizību. Dažus gadus vēlāk Skalbe, Zeltiņš un vēl citi viņu biedri kļuva par Dombrovska izveidotās Burtnieku mājas iemītniekiem. Kāvi izrādījās ziemeļblāzmas bruņinieki.

Raksts no Marts 2021 žurnāla