Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vents Vīnbergs

Visa vēsture vēlreiz

Jānis Šneiders. Vārti. No gleznu sērijas “Vieta”, 2019


Saskaitāmo tur nav daudz. Ir desmit, varbūt padsmit melnbaltu gleznu, kurās vienā un tajā pašā veidā, ar viena punkta perspektīvas metodi konstruēta shematiska klasiski eiklīdiskā telpa. To skopi artikulē tikai virsmu izomorfais rūtojums (flīzes, kā daži saka) un šad tad – tikpat shematiski objekti, kuri pat nav objekti, bet drīzāk telpiski šķēršļi vai sarežģījumi ceļā uz perspektīvas satekpunktu, kas visur paslēpts aiz blīvi melna fona. (Pazūd tumsā, daži saka, aiziet tukšumā.) Tās nav ainavas, un tie nav interjeri. Situācija ir drīzāk scenogrāfiska: vispirms ir šaurs, izgaismots proscēnijs un tad uzreiz tas, kas aizsedz perspektīvas dziļumu, – barjera kāda vai minētais melnums.
Toties saskaitāmo summa ir iespaidīga. Tajā, piemēram, ietilpst aicinājums vēlreiz padomāt par “Melno kvadrātu” un par glezniecību pirms un pēc tā (jeb tās neiespējamību, daži dramatiski piebilstu). Un baltais ietvars un melnais fons, kas vienmēr ir, pat tad, ja dažviet tas daļēji vai pilnībā ar kaut ko aizsegts, Šneidera gleznu ciklā mierīgi var būt gan asprātīga parafrāze par Maļeviča aktu, gan nopietna kontemplācija par to. Jo “Kvadrāts” jau arī ir summa, visu bijušo un nākamo attēlu summa, ja tos sakopētu citu citam virsū. Nebūt ne revolucionārs noliegums un ne eshatoloģiskā nopūtā nolaistas rokas, bet kaismīgs tradīcijas pazinēja “heurēka” žests.
Šāds šķietami naivs, kartēzisks telpas attēlojums modē nāca tieši pirms simt gadiem, un tā joprojām ir drošākā un populārākā grafiskā forma, kā lajiem paskaidrot ne tikai viņu mūsdienu dzīves īstenību, bet arī laiktelpas fizikālās īpašības – gravitāciju, piemēram, un gaismas uzvedību tās iespaidā. Un tādā ziņā Šneidera gleznas ir vēl viena burvīga ilustrācija šībrīža izpratnei par Visuma uzbūvi – par tiem dažiem procentiem redzamās un reģistrējamās matērijas pretstatā visam tam nezināmajam, ko zinātne pagaidām pazemīgi dēvē par tumšo enerģiju.
Metafizika kaut kāda, daži saka par visu nezināmo. Maļeviča akts pirms simt gadiem nozīmēja glezniecības atbrīvošanu ne tikai no fiziskiem objektiem, kuru lietderība mākslā vairs nebija pamatojama, bet arī no visiem tiem mītiem, kuriem māksla turpina būt vienīgais attaisnojums. Izvāciet no da Vinči Milānas “Vakarēdiena” visus literāros personāžus, un jūs iegūsiet Šneidera gleznu. Šneidera glezna ir arī viss, kas paliek pāri, kad no dievībām un dēmoniem atbrīvo sengrieķu periptera drupas vēlā vakarā, Luksoras hipostilu zāli un pilonus, upurakmeņus, slepenas Aukstā kara laboratorijas un citas kanonizētas kultūras būves (teātri es jau pieminēju). Vienā gleznā ir pat citāts no Grānta Vuda “Amerikāņu gotikas”, precīzāk, tās slavenais logs, beidzot brīvs no tā paštaisnajiem kvēkeru saimniekiem.
Tur ir arī šādas mākslas potenciālo īpašnieku tēma. Klasisks kamerformāta gleznotājs 21. gadsimta sākumā ir bezmaz lūzeris vai arī otrā plāna komercmākslinieks un interjera dekorators. Bet no sajūsmas par manierīgiem trompe-l’œil, acu apmāna dažādās telpiskās situācijās, no barokālu plafonu efekta un Mīsa sterilās lietišķības, ko “tikai muļķi nesaprot”, brīvi nav pat visaugstākās raudzes intelektuāļi. Visos šajos gadījumos Šneiders iederētos un, saimniekiem nezinot, visu šo gadījumu un arī sevis paša kritiķis viņš tad būtu.

Raksts no Decembris 2019 žurnāla