Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Rasa Jansone

Viņas tur nav

Nezināma autora fotogrāfija, Lielbritānija, 19. gs. otrā puse


Nezināmais fotogrāfs būtu saērcināts, ja kāds, pat no nākotnes vērsies, uzskatītu viņa darbību par mākslu. Viņš bija nopietns biznesmenis, nevis kaut kāds mākslinieks; viņa bizness bija pārtikušajiem Viktorijas laika ļaudīm piedāvāt īpaša veida apdrošināšanu, un to nevarēja atļauties kurš katrs. Laikā, kad ģimenes kults regulēja augstākās sabiedrības dzīvi, bērnu mirstība saglabājās nemainīgi augsta un bieži vien mazuļa fotogrāfija kalpoja vai nu kā talismans, vai kā vienīgā piemiņas velte – ar to bija jānodrošinās laikus.

19. gadsimta otrajā pusē fotografēšanas tehnoloģija bija attīstījusies jau tiktāl, ka attēla iegūšanai nepieciešamā gaismas ekspozīcija ilga nevis vairākas stundas, bet tikai pusminūti vai pat 10 sekundes. Tomēr šāds samērā īss laika sprīdis, kas modelim nekustīgi jāpavada kameras priekšā, mazam bērnam ir mūžība. Divgadnieku nevar pierunāt sastingt un vērties kameras acī. Nelīdzēja ne pjedestāli, ne pielāgotas mēbeles, kas pieaugušam cilvēkam labi palīdzēja saglabāt nekustīgumu: kaut kādā ziņā stīvo Viktorijas laika pozu radīja tieši fotogrāfijas tehnika. Bērnu nācās turēt. Ar spēku, ar viltu vai maigumu – tas ir noslēpums, kas palicis aiz kadra. Galvenais, lai mazais nespirinās. Un nesmaida. Nebija iedomājams, ka fotogrāfs kādu no saviem klientiem, pat vismazāko, varētu mēģināt sasmīdināt. Fotogrāfijā, šajā vissvarīgākajā cilvēka dzīvi pavadošajā dokumentā, varētu vēlēties smaidīt vienīgi muļķi vai jukušie.

Sievietes figūra, bez kuras fiziskās klātbūtnes bērna portretu nebija iespējams iegūt, bija jāpaslēpj – pēc iespējas pārliecinošāk un neuzkrītošāk. Pastāv skaidrojums, ka bērns nedrīkstēja pozēt ar redzamu māti kopā tādēļ, ka Viktorijas laika cilvēks savās ilgās pēc aristokrātiskas dzīves atribūtiem bija ar mieru maksāt par katra ģimenes locekļa atsevišķu portretējumu: tas bija dārgāk un tāpēc prestižāk. Otrs skaidrojums ir idealizētās ģimenes dzīves ikdienišķā puse – iespējams, sieviete, kas mazuli tur klēpī, nemaz nav viņa māte. Viņa ir aukle vai kalpotāja: pārtikušās vidusšķiras un aristokrātu bērni agrīnā vecumā reti kad pavadīja laiku kopā ar savu māti. Kādēļ lai ģimenes arhīvā blakus nākamajam mantiniekam rēgotos kāda ne-ģimenes seja? Bieži vien šī seja izrādījās ar tumšu ādas krāsu.

Bija vairākas stratēģijas, kā viņu paslēpt. Ietīstīt fona drapērijās, galdautā vai aizkarā. Pārģērbt par krēslu. Noslēpt aiz krēsla. Uzvilkt melnus cimdus rokām, kam jāpietur mazais aiz cepures. Nogriezt viņas galvu nost jau gatavajā bildē – tomēr pleci un pārējais palika. Izskrāpēt galvu ārā jau bildes negatīvā, bet tas neizskatījās diez ko pārliecinoši: skrāpējuma vietā figūrai uz pleciem rēgojās melns ugunskurs vai žagaru saišķis. Mēģinājums uz galvas uzklāt kontrastējoši ornamentālu, nevis pēc iespējas neitrālāku drapēriju arī neko neatrisināja, viņas klātbūtne kļuva tikai uzkrītošāka. Visvienkāršāk izrādījās gatavajai bildei uzlikt pa virsu ovālu paspartū – tā, lai tas nosegtu mātes-aukles seju. Kad antīko fotogrāfiju kolekcionāri vairāk nekā 100 gadus vēlāk ieskatījās zem paspartū, atklājās daudz saspringušu seju, kas nostieptās fona drapērijas aiz mazuļu ķermenīšiem turēja pat zobos.

Šādas fotogrāfijas nebija retums, tās nebija viena fotogrāfa izstrādāta mākslinieciska stratēģija. Optimistisks prāts varētu vēstīt par mūsdienās pieejamo spēju pamanīt izšķirošās detaļas tur, kur ilgu laiku bija jāsaredz vienīgi neitrāls fons. Tomēr šo amizanto bildīšu spēks slēpjas citur. Kamēr vien skatītājs un attēla radītājs vienojas, ka uzkrītoši klātesošās, slikti nomaskētās mātes attēlā nemaz nav, tikmēr viņas tur nav. Uz galvas uzmestais galdauts met maigu ēnu: viņa saplūst ar fonu tīri labi vēl arvien.

Raksts no Oktobris 2021 žurnāla