Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Kristiāna Ābele

Vērot, iztēloties, attēlot, nebaidīties

Vilhelms Purvītis. “Vītoli mēnesnīcā”, ne vēlāk par 1904. gadu. Liktenis nezināms. Attēls žurnāla Vērotājs 1904. gada marta burtnīcā



“Tēvs abonēja arī Mājas Viesa Mēnešrakstu. Tur mēs dabūjām redzēt Rozentāla “Nāvi”, Purvīša “Pēdējos starus”. Sevišķi man patikās Vērotājā (daži tā numuri bija mūsu mājā) Purvīša “Mēnesnīca”.” Zinu, tā bija glezna “Vītoli mēnesnīcā”, un es Ugas deviņu gadu vecumā, visticamāk, vēl būtu no šī attēla baidījusies, tāpat kā mani reizē biedēja un pievilka lauku krāsns tumšie rieri, jo sapnī no viena bija iznācis balts sunītis un tātad varētu iznākt arī velns. Kad mēnessgaisma pamodinātu un izvilinātu bērnu no mājām, koki ar ķeburainajiem zariem un ēnām to sagrābtu un vairs nelaistu atpakaļ.

Es nebūtu ar mieru nakšņot vienā istabā ar žurnālu, bet Uga noteikti bija drosmīgāks. Ap to laiku ģimenē tika nolemts, ka viņa vecākais brālis drīkst skoloties par mākslinieku, un ierosmes, ko zēni Jēkabmiestā “varēja saņemt zīmēšanā un gleznošanā”, bija savam laikam gluži bagātīgas – līdz ar žurnāliem Rafaēla “Siksta madonnas” un Leonardo “Svētā vakarēdiena” fotogrāfijas, pat pāris Ugas krusttēva vestu nezināmas izcelsmes glezniņu, turklāt “skapju muguras bija nolīmētas (pret kodēm) ar Tenīrsa darbu attēliem, ar kādu litogrāfiju”.

Mazliet senāk, īsi pirms gadsimtu mijas, Mājas Viesa Mēnešrakstā publicētie “Rozentāla un Purvīša darbi labās reprodukcijās”, ko mēs par tādām vairs nesauktu, bija pamudinājuši uz mācīšanos gleznot kādu jaunekli, kas “jau otro gadu dzīvē”. Smuku muižas klētnieks un lopu uzraugs Jānis sadūšojās pamest lauksaimniecību: “Es taču savā laikā biju uzzīmējis kārtis. Vecsātos pie sienas palika manis zīmēta skolnieku māja ar dīķi priekšā, par kuru visi sajūsminājās. Kāpēc es nevarētu mēģināt?”

Savukārt Mārai bija tikai gadi četri, kad viņa 19. gadsimta 80. gadu sākumā uz tēva kabinetā nočiepta papīra droši pārkāpa robežu starp vērošanu un attēlošanu, uzzīmēdama pirmo portretu no dabas – Rīgas vīntirgotāja lielās ģimenes latviešu virēju izteiksmīgā sānskatā darbojamies pie plīts. “Tā taču ir mūsu Lavīze!” iesaucās māte un vēlāk jau paaugušos Evu Margarēti atsvabināja no klavierstundām, lai mācās to, kas tiešām padodas. Pāpēna muižas pārvaldnieka dēlēns Rihards apmēram tādā pašā mazotnē 70. gados bija “zīmējis skrejošus zirgus un tos rādījis kalpu zēniem, kas gāja tuvumā kādā skolā”, līdz viņam sākās “visādu kustoņu un priekšmetu zīmēšanas sacensība un zīmējumu apmaiņa un salīdzināšana” ar noslēpumainu konkurentu – vaigā nekad nesastaptu skolaspuiku.

Turpretī trīs gadus jaunākais Vilhelms citur Vidzemē, Zaubē, skolas gaitu sākumā ap 1880. gadu vēl juta lielu kaunu un bailes no savas dīvainās tieksmes uzzīmēt šķūni vai govi, jo nebija redzējis nevienu zīmējumu un zīmētāju, kas viņam palīdzētu noticēt, ka attēlošana nav slimība vai grēks. Droši vien viņš gaišās ziemas naktīs baidījās un mazliet ilgojās arī nonākt spokaino koku tvērienā.

Kad šie starp 1869. un 1895. gadu dzimušie bērni un jaunieši izauga par Ugu un Oto Skulmēm, Jāni Jaunsudrabiņu, Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti, Rihardu Zariņu un Vilhelmu Purvīti, viņu ceļi ne visiem vienlaikus, tomēr tā vai citādi krustojās, par galveno saistposmu kļūstot tieši tam, kuru sākumā no tēlotājas mākslas šķīra neziņa un aizspriedumi. Viņa gleznu “Vītoli mēnesnīcā” mēs, tāpat kā bērnībā Uga Skulme, pazīstam tikai pēc Vērotāja reprodukcijas, saglabājot pavisam mazu cerību, ka sēras par mākslas darbu nāvi paretam tomēr izrādās pārsteidzīgas.

Raksts no Aprīlis 2020 žurnāla