Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Rasa Jansone

Spēles noteikumi



Svens Jone, videodarbs “Siltuma sajūta”, 2015


Izstādīts RIBOCA ietvaros bijušajā Bioloģijas fakultātē Rīgā

Svena Jones video ir apmēram 15 minūtes garš, un to skatīties es sāku kaut kur pa vidu – protams, nenojaušot, ka tas ir vidus. Melnbaltajai, šķietami dokumentālajai filmai par putnu gredzenotāju dzīvi uz nomaļas salas izsekot līdzi nebija grūti, tomēr uzreiz bija skaidrs – un es vēl arvien nesaprotu, kā tas notiek, kā šī skaidrība uzreiz kļuva pieejama man, skatītājam, kas garāmejot ielēcis stāsta vidū –, ka galvenā, aiz kadra atstātā filmas varone Mindija labi nostādītā, pārliecinātā balsī vēsta kaut ko “ne to”. Izbrīnam un neticībai pieņemoties spēkā ar katru no ekrāna atskanējušo vārdu, es sakrustoju pirkstus aiz muguras – nu, lūdzu, lai tas tā paliek, lai autors šo “ne to” notur līdz galam un lai tas finālā izrādās paša mākslinieka uzrakstīts teksts.

Kas tā arī bija. Izrādās, Svens Jone ir vizuālais mākslinieks, kas bez visa cita ir uzrakstījis desmit monogrāfijas, un viņa vizuālajā mākslā nepastāv skaidri nošķirama robeža starp tekstu un kustīgu attēlu. Triks, ko viņš izmanto Mindijas vēstījumā, ir literatūrā plaši pazīstams, kopš Kafka sēž un raksta to, ko nu raksta. Galvenais varonis pieņem un neapstrīd spēles noteikumus, kuri lasītājam var šķist absurdi. Viņš kaut kādā dīvainā veidā saprot, ka glābiņa nav, nevar būt un tas ir tikai normāli, tāda ir lietu kārtība. Jone šo kafkisko monologu ieliek jaunas sievietes mutē, tomēr mazliet citādā veidā.

33 gadus vecā, dzīvē vīlusies Mindija darba meklējumos nonāk uz vientuļas salas kaut kur starp Skandināviju un Ziemeļāfriku un sāk strādāt kopienā, kas apkopo statistiku par migrējošu putnu paradumiem. Sala, “kuras nosaukumu man nav tiesību jums atklāt”, saka Mindija, “ir svarīga gājputnu atpūtas vieta”. “Uz salas,” viņa turpina, “nav lielveikalu, televizora, interneta, nav sociālo tīklu, nav naudas. Mēs ejam gulēt laicīgi un vispār dzīvojam absolūtā saskaņā ar dabu. Tas nav vienkārši darbs. Tā ir jauna dzīve. Viss te ir tik reāls.”

Skanot Mindijas monologam, uz ekrāna tiek rādīti dejojoši putnu bari, koka zaros paslēpusies māja, jūra, kas mirdz vienmēr uz salas klātesošajā saulē. Pakāpeniski attēlos ienāk tuvplāni – ornitologa rokas, kas no putnu ķeramā tīkla izpiņķerē putniņu, nomēra to, nosver (iebāžot tādā kā caurulē ar galvu uz leju) un apgredzeno. Mazs, zvirbulim līdzīgs putns, izrādās, sver tikai 15 gramus.

Tad stāstā uzrodas kāds Rasfiasku kungs – viņš ne reizi neierodas salā, bet ir Mindijas priekšnieks un pa telefonu pacietīgi skaidro, kādi tieši ir viņas uzdevumi un kā efektīvāk tie būtu paveicami. Mindija atzīst, ka viņas darbā “ir bijušas zināmas problēmas. Tomēr mēs tās atrisinājām ar Rasfiasku kunga laipni sniegtajiem padomiem”.

Uz ekrāna turpinoties nemainīgajam ķeršanas, mērīšanas, gredzenošanas un vaļā palaišanas procesam, Mindija aizkadrā izstāsta, ka tie apgredzenotie putni, kuri tīklā ieskrējuši jau trešo reizi, no tīkliem atbrīvoti vairs netika. Šie putni bija apsēduši salu, apmetoties te uz dzīvi, nolaupot vietu un pārtiku īstajiem gājputniem. Iespējams, pie vainas te būs mērenās ziemas.

Tālāk Mindija stāsta kaut ko par ausu aizbāžņiem un to, ka katram putnam ir seja, un par pateicīgo Rasfiasku kungu.

Un šajā vietā teksta autors Jone pasper soli, negribas teikt “uz priekšu” – jo Kafkas iecerētajās pasaulēs nav nekāda “uz priekšu” –, lai tad būtu “pa labi”, un nevis Mindijas tēlam uzsūta neizbēgamu, likumsakarīgu pārvēršanos par putnu vai tīklu kopā ar visu salu un Rasfiasku kunga telefonu, bet gan Mindiju apbalvo.

Mindijas darbs ir izņemt no tīkliem mirušos putnus. To viņa dara kopā ar kādu “ļoti klusu un ļoti gudru puisi”, viņi iemīlas un dzīvo kopā uz salas laimīgi. “Vai varat tam noticēt?” finālā skatītājam jautā izbrīnījusies Mindija. Un viņas balss skan tieši tā, kā vajag.

Varu noticēt. Pavisam mierīgi.