Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Artis Ostups

Pāri

Marka Šagāla glezna “Virs pilsētas”, 1918

Ja apiet 30 baznīcas un 60 sinagogas un ebreju skolas, kas 19. gadsimta beigās greznojušas Vitebskas dubļainās ielas, tad Marka Šagāla bērnības pasaule, vismaz attāli raugoties, mums ir kaut nedaudz pazīstama. No aptuveni astoņiem tūkstošiem māju tikai 650 bijušas mūra, pārējo pilsētas arhitektūru veidojušas reģionam raksturīgas koka būves, kādas joprojām aplūkojamas ne tikai Šagāla nostalģiskajās gleznās, bet arī šur tur Daugavas krastos. Starp dekoratīvā apmetuma fasādēm tās izskatās kā senas pagātnes relikti, kas kuru katru brīdi izgaisīs no zemes virsas. Uga Skulme atminas, ka līdz Pirmajam pasaules karam Jēkabpilī, kur rakstu šos vārdus, varēja redzēt, kā baltkrievu plostnieki atpūtas brīdī kurina ugunskurus un vāra ēdienu turpat uz plostiem, un dodas gulēt savās salmu būdās. Iztēlojos to kā dūmojošu parādību, kas atpeldējusi no Polockas vai pat tālāk no Vitebskas, lai vakara gaismā šūpotos blakus zemajai koka pilsētai. Nogriežoties no Akuratera ielas, kurā joprojām dzīvo mana vecmamma, un pa Brīvības ielu dodoties vecpilsētas virzienā, atrodamas dažas mājas ar logiem gājēja gurnu augstumā, kas man kopš agras bērnības šķitušas visai spocīgas. Šīm lēni grimstošajām mājām nekad nekustas aizkari, it kā rakstainais audums būtu par smagu vientuļajam večukam, kurš tur guļ gultā un pārskaita gadus.
Šagāls savu vecāku māju, kuras slēģi un durvis kādā fotogrāfijā šķiet viegli sašķiebušies, atmiņās sauc par “punu uz rabīna galvas” un “kartupeli siļķu mucā”. Pirmo salīdzinājumu, iespējams, veicinājusi skološanās pie sprigana maza auguma rabīna no Mogiļevas, kurš uz Šagālu atstājis komisku iespaidu. Otrais ir saistīts ar viņa tēvu, melanholisku figūru, kas sapņo kļūt par ierēdni, bet visu dzīvi nostrādā par siļķu krāvēju, darbā, kur viņu jaunībā iekārtojis tēvs. Krāvēja darbs bijis tik nogurdinošs, ka tēvs nereti aizmidzis pie vakariņu galda. Varētu pieņemt, ka Šagāls gribēja izrauties no mucai līdzīgās Vitebskas, tomēr viss nebija tik vienkārši. Lai gan viņš negribēja piedzīvot sava tēva likteni, viņa gleznu tēli pieder bēniņu logam, no kura, raksturīgi pilsētām, kas bikli piespiedušās zemei, paveras vesela māju, žogu, ieliņu, pakalnu un nelielu baznīcu impērija. Kaut kas no šīs zudušās perspektīvas redzams arī Skulmes Jēkabpils ainavās.
Skatoties uz slaveno gleznu, kurā Marks Šagāls kopā ar mīļoto Bellu Rozenfeldu lido pār Vitebsku, it kā viņi turp atgrieztos sapnī, kad pilsētas ir savādi tukšas, es daudz nedomāju par mīlestību un pat ne par nostalģiju, kas tur, protams, ir. Nez kāpēc mani interesē šīs gleznas saistība ar kaut ko tādu, ko varētu dēvēt par ebreju pasaules uztveri, lai gan es nebrīnītos, ja citiem šī asociācija nerodas. Šagāla vienaudžu Franca Rozencveiga un Valtera Benjamina darbu teoloģiskais kodols veidojies ap to pašu laiku, kad Šagāls glezno grūtsirdīgos mīlētājus. Rozencveigs 1921. gadā publicētajā grāmatā “Izpirkšanas zvaigzne” raksta par ebreju atrašanos ārpus vēstures un pārvietošanos laikā lieliem lēcieniem. Savukārt Benjamins togad ne tikai lasa Rozencveigu, kas viņu dziļi iespaido, bet arī iegādājas Paula Klē akvareli “Angelus Novus”. 1940. gadā, pirms neveiksmīgā bēgšanas mēģinājuma uz Portugāli, viņš to pārdēvē par vēstures eņģeli, kurš vēlētos atjaunot nopostīto, taču nespēj sakļaut spārnus. Tā ir pacelšanās pāri, kas ar laiku iegūst arvien traģiskāku nozīmi, bet Šagāla gleznā vēl nav drupu un mīlētāju lidojums šķiet viegls un nepiespiests, un varbūt viņi pat kavējas bērnības atmiņās. Taču viņu sejas: kāpēc tās ir tik nopietnas?

Raksts no Septembris 2019 žurnāla