Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vilnis Vējš

P. rāda dibenu


Vikas Ekstas personālizstāde “P” galerijā Alma līdz 2019. gada 14.jūnijam


Tiktāl nu esmu: skatos uz dibenu un nezinu, ko domāt. Bet skatos ne jau tāpat vien: esmu aicināts uzrakstīt “fenomenoloģisku mākslas darba radītā pārdzīvojuma izklāstu” – tas ir žanrs, kurā līdz šim vispārliecinošāk izpaudusies Ieva Lejasmeijere. Taču ir skaidrs, ka neviens nevar būt lielāka Lejasmeijere par viņu pašu, tādēļ nemaz nav vērts sākt ar to, tieši kā es skatos un kā tajā brīdī jūtos, utt. Recenzijās daudzreiz esmu mēģinājis rakstīt pirmajā personā, bet pēc tam visus “es” un “man” izdzēsis – jo vienmēr licies, ka mākslas darba attiecībās ar skatītāju kritiķis nav tā svarīgākā persona un lasītājam vienalga, vai man paticis vai ne. No otras puses – tas ir pats galvenais, jo pat nepatiku pret mākslu ir grūti paust, ja nav nekā, kas patīk, un rakstīt par to, kas neinteresē, ir īsta katorga.

Vika Eksta, kuras izstādē esmu ienācis, ir māksliniece, kas man patīk jau sen. Viņa ir īsta gudriniece – vienmēr atrod, ko un kā fotografēt, kur citi nesaskata neko sevišķu. Lūk, izstādē “P” mākslas galerijā Alma ir izstādīta foto sērija, kurā attēlots kāds guļošs puisis P, un no pievienotās burtnīciņas var saprast, ka viņš kādu laiku bijis Vikas draugs. Stāsts (tas patiešām ir literārs darbs, tikai tīšām skopā, it kā neveiklā formā) patiesībā ir ļoti bēdīgs: tā kā puisis pa naktīm strādājis bārā, pa dienu viņš vienmēr gulējis. Lai arī bēdīga, izstāde ir aizkustinoša un skaista: pār puskailu ķermeni, palagu krokām un savandītu segu no loga krīt tāda vecmeistarīga gaisma (guļ taču dienas laikā!). Situācijas intimitāte un maiga rezignācija jūtama katrā kadrā. Tikai, lūk, tas dibens – puisis P, kas visu laiku guļ, brīžam ir galīgi nospārdījies. Bet kaila cilvēka attēlojums mūsdienās negaidīti ir kļuvis par riskantu tēmu – pēc pusotra gadsimta vai vairāk, kopš kulturālu cilvēku no nekulturāla atšķīra tas, vai viņš plika dibena attēlā redz tikai dibenu vai arī attēlojuma kvalitātes, kaut vai jau pieminēto gaismas spēli. Ja kaut kur parādās kailfigūra, tūlīt klāt ir kritiķi no sociālajām zinātnēm un ņemas saskatīt visādus varas, dominēšanas un izmantošanas aspektus. Ja plikais dibens piederētu sievietei, tam nemaz nebūtu izredžu tikt izstādītam – īpaši, ja autors būtu vīrietis. Salons, kičs, vīrieša skatiens un tādā garā. Kails vīrietis, ko fotografējusi sieviete, vēl ir strīdus teritorijā – vai visas pārējās viņa ķermeņa daļas, izņemot dibenu, atkal jau neiemieso varu un nevienlīdzību? Piemēram, Rasai Jansonei noteikti būtu daudz kā pārmetama guļošajam P: kādēļ viņš neko nedara, kādēļ nemarinē gurķus un neucina bērnus, un neatbalsta radoši jūtīgo draudzeni? Lai gan jūs paskatieties, cik tas P ir kārns, pumpains un dzīves nomocīts, – ko viņam vēl pārmest! Protams, būtu liekulīgi izlikties, ka, skatoties uz dibenu, mēs to nemaz neredzam – tikai gaismu un miesas krāsas nianses. Jau zvērinātais estēts Andrē Žids memuāros rakstīja, kādu erotisku pārdzīvojumu viņā raisījušas kailu vīriešu statujas muzejā, un daudz atklātāk par dibeniem rakstījis Žans Ženē, bet viņi bija geji, turpretī Vika Eksta – diez vai. Starp citu, varu jums atklāt, ka dibeni interesē nebūt ne visus gejus. Mani visvairāk izbrīna, kā vīriešu ķermeņus rāda tieši heteroseksuāli vīrieši, piemēram, filmās, – kaut kā neapzinīgi, it kā tiem nebūtu nekādas nozīmes. Vai arī vīriešu dibeni nozīmē ko citu, ko rādīt nedrīkst, – kaut vai ģenitālijas seksa ainās. Kura epizode jums visvairāk palikusi atmiņā no Dāvja Sīmaņa “Tēvs Nakts”? Vai, piemēram, kādēļ Aika Karapetjana vai Jāņa Norda filmās par padzīvojušu vīriešu jūtām otrā plāna lomās ir vislabāk noaugušie jaunie aktieri, kas vairāk redzami izģērbti nekā apģērbti? Vikas Ekstas skatiens ir cits – es gribētu teikt, pat ne sievišķīgs, bet cilvēcisks. Bijušā drauga liesais dibens viņas fotogrāfijā ir kā pēdējais mākslinieka brīvības karogs, pirms tas krīt kaujā ar jauno puritānismu, varas un ekspluatācijas diskursos balstīto cenzūru.

Raksts no Jūnijs 2019 žurnāla