Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vents Vīnbergs

Nošķirt nevar, bet var sakārtot

harms_rakstnieks_lasitajs.jpg
Maija Kurševa. Fragments no cikla “Harmsapuksti”, 2013–2016


Četras ilustrācijas tam, kā jauna ideja apstulbina cilvēku, kurš tai nav gatavs

I

Rakstnieks: Es esmu rakstnieks.

Lasītājs: Bet manuprāt tu esi s...ds!

Rakstnieks stāv dažas minūtes, šīs jaunās idejas satriekts, un krīt kā nopļauts. Viņu aiznes.

II

Mākslinieks: Es esmu mākslinieks.

Strādnieks: Bet manuprāt tu esi s...ds!

Un mākslinieks tūdaļ kā palags nobāl, kā niedre salīgojas un pēkšņi savas gaitas beidz. Viņu aiznes.

III

Komponists: Es esmu komponists.

Vaņa Rubļovs: Bet manuprāt tu esi s...ds!

Komponists, smagi elsdams, turpat arī sadugst. Viņu pēkšņi aiznes.

IV

Ķīmiķis: Es esmu ķīmiķis.

Fiziķis: Bet manuprāt tu esi s...ds!

Ķīmiķis vairs nebilst ne vārda un smagi sabrūk uz grīdas.

1933. gada 13. aprīlī


Nevajag par katru cenu meklēt pamatojumu. Manu izvēli noteica gadījums, un tā ir bērnišķīga lieta – viena no tām nedaudzajām, kas nav mainījušās kopš mazām dienām. Tas ir paradums uz ilgu laiku apstāties pie grāmatā nejauši uzšķirtas ilustrācijas. Šoreiz tā gadījās ar vienu no Maijas Kurševas darba “Harmsapuksti” iterācijām, viņas pašas 2016. gadā izdotu, ar risogrāfu 50 eksemplāros krāsaini nodrukātu zīnu. Tas notika, kad, ilgi nebijis nevienā izstādē, cilāju to, kas sakrājies mākslas izdevumu plauktiņā mājās. Turpat, sastindzis pie rakstnieka portreta, arī paliku un atcerējos, lūk, šādu gadījumu. Reiz sēdējām ar Maiju Neiķelnes Reiterplacī, kaut ko gaidīdami, un cilājām grāmatiņas, ko viņa tajās dienās Berlīnē bija samedījusi. Tur, šķiet, bija kaut kas no teorijas, no mākslinieku samizdata un daži krājumi eksperimentālās dzejas – to, kur eksperimentēšana notiek ne tik daudz ar valodas lietojumu, cik ar teksta grafisko organizēšanu. Maijai ir nepagurstoša interese par teksta un attēla attiecībām un par lietu sakārtošanu. Maija mēdz radīt kādas tēmas vai motīva daudzkārtējas variācijas, kas pārvēršas vai nu sērijās, vai blīvos piezīmju miglājos, kurus vajadzības gadījumā vēlāk var pārcilāt un pārkārtot vēlreiz. Un sakrātā materiāla noformēšana, drukāšana un iesiešana rada liela gandarījuma un pabeigtības sajūtu. Par to Maija ļāva pārliecināties arī man, pasaucot palīgā ar pašu rokām sakārtot LOW galerijas izstāžu cikla “Daudz labāk!” katalogu. Iegriežoties pie Maijas ciemos, viņu bieži var sastapt pētām testa izdrukas vai apcērtam malas kādam kārtējam sakārtošanas aktam.

“Harmsapuksti” jeb multimediāls mākslas darbu kopums pēc Harmsa tekstu motīviem pirmoreiz kā plaša instalācija tika izstādīts Cēsu mākslas festivālā 2013. gadā. Tur šī gadījuma varoņi bija ar eļļu uzgleznoti uz lieliem saplākšņa vairogiem. Bet, tā kā pēc izstādes demontētām instalācijām ir tendence apputēt, pamazām sabrukt vai vispār pazust, “Četras ilustrācijas” vēlāk pārvērtās publicētā komiksā.

Tādos komiksos, gatavojoties filmēšanai, mēdz pārvērst kinoscenārijus; topošus lugu iestudējumus – daudz retāk. Rakstnieka lomai savā vizuālajā “iestudējumā” Maija izvēlējās Harmsu pašu, lasītāja lomai – viņa biedru no oberiutiem, dzejnieku Aleksandru Vvedenski. Mākslinieks attiecīgi ir laikabiedrs Maļevičs, komponists – Stravinskis, un tā tālāk. Savukārt dramaturģiskajās remarkās norādīto krišanu kā nopļautam, savu gaitu beigšanu un varoņu aiznešanu no skatuves Maija interpretējusi kā vispirms negaidītu, bet ar katru nākamo reizi arvien paredzamāku sejas zaudēšanu. Četros dažādos veidos. Tas laikam ir galvenais, ko gribēju pateikt.

Raksts no Augusts 2020 žurnāla