Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Santa Remere

Nolādētā bedre

Elles kafejnīca, ap 1910. gadu, Ežēns Atžē


Tā savulaik izskatījās Parīzes Klišī bulvāra 53. nams, no kura palikusi tikai miņa – pāris fotogrāfijas un skopi nostāsti, kas joprojām iekļūst pasaules savdabīgāko, biedējošāko naktsklubu topos. Elles kafejnīca Monmartras piekājē, saukta arī par “Dantes dzeju pastaigas attālumā”1, savu velna rīkli turēja viesmīlīgi atvērtu ik vakaru vairāk nekā pusgadsimta garumā, līdz 20. gadsimta 50. gados to nojauca, lai paplašinātu lielveikalu Monoprix. Virs atplesto žokļu viepļa beletāžas līmenī nama fasādi rotāja anonīma autora veidota fantasmagoriska elles aina ar grēku purvā slīkstošajām dvēselēm, kas ar galvu pa priekšu metušās ciešanu sārtā, virs tās – gotiski kruzuļains skatu balkoniņš ar uzrakstu “ELLE”, bet vēl augstāk – robota mūra mala kā nez kādam pils cietoksnim ar kantainu tornīti ceturtajā stāvā, kur Andrē Bretons 20. gados iekārtoja sev studiju. Katra šī ekstravagantā bardaka detaļa šķita izņirdzam 19. gadsimta romantismu, Vāgneru, skābos kāpostus – visu to, kas franču kultūra vairs negribēja būt. No fasādes pilošie kūstošā stuka masas stalaktīti vedināja domāt, ka iekšā iet karsti, un, kā runā, tāda arī bijusi šīs vietas stratēģija – uzkurināt gaisu, lai apmeklētājiem vairāk slāpst. “Laipni lūgti un topiet nolādēti!” esot saucis samta auduma velna kostīmā tērpies viesu sagaidītājs, aicinādams garām slīdošos un pilsētu vērojošos Parīzes flâneurs nākt iekšā pakarsēties un nobaudīt visu, ar ko cilvēki gadsimtiem biedēti no kanceles vai skatuves.

Iluzionistu priekšnesumu 19. gadsimta izskaņā piedāvāja daudzi Parīzes krodziņi, bet Elles kafejnīca bija viens no pirmajiem šādiem tematiskajiem restorāniem – sava laika virtuālā realitāte un mēģinājums nojaukt ceturto sienu, piedāvājums doties iekšā, piedzerties un piedalīties, kļūstot par daļu no fikcijas. Šīs vietas saimnieks, jautrs vīrs, vārdā Antonēns Aleksandērs, bija īpaši pacenties, un viņa krogs joprojām izskatās iespaidīgi... fotogrāfijās. Iespējams, ejot pa Klišī bulvāri garām kabarē un kazino rindai, kur Elle atradās tieši blakus Paradīzes un citām līdzīgām kafejnīcām – butaforiski izkrāsota sarkanā krāsā, kas atņēma tai nopietnību, tāpat kā izkrāsošana dara ar grieķu statujām –, tā nemaz nešķita tik ievērības cienīga.

Kādās mājās ar Elli, iespējams, vakaros biedēja bērnus, solot, ka aizvedīs un atstās, ja neklausīs. Un varbūt aizveda arī – jau nākamajā rītā tie stāvēja pie vārtiem, kas bija smuki aizvērti un izskatījās pavisam nekaitīgi, pat drusku muļķīgi, kā pakārta teātra maska vai pusaudža miegā aizmidzis dendijs. Un savā ziņā tāda tā ir arī šajā modernās fotogrāfijas sentēva Ežēna Atžē uzņemtajā attēlā – aizvērta un mierīgi elpojoša. Ir saulains rīts, tīrs trotuārs, elles vārti akurāti aiztaisīti ar koka aizslietni, kamēr visi uzdzīvotāji kaut kur nokausēti dus.

It kā bezpersoniski dokumentējot arhīvam un lūdzot nelikt savu vārdu, Atžē ar smago lielformāta kameru ir uzņēmis tūkstošiem kadru ar šīs pilsētas maskām, siluetiem, manekeniem, sapņiem, atspulgiem, absurdu un novirzēm, kam viņa skatiens tomēr piešķir noteiktu attieksmi. Tajos jūtams kaut kas cilvēcīgi tuvs kā vēlāk Nanas Goldinas vai Kristera Stremholma darbos – piederība šai mežonīgo ballīšu kopienai un naktsdzīvei, kas vienā katlā kausē visdažādākās sabiedrības grupas, rases, dzimumus un šķiras un kam kultūras un demokrātijas attīstībā varētu būt lielāka loma nekā politiskām kustībām. Saprotošs maigums pret šīm uzburtajām vietām, kurām nav jāzina adrese, kurp kājas pašas aiznes līdzīgi jūtošos vai domājošos un kur, industriālās dzīves apdullināti, “lien putni pērklīšos; drebot kā tirpuļos, sirds siltu vietu sev vēlētos”2.


1
Žils Klaretī, “Dzīve Parīzē” (1897).

2 Rainis, “Drebošā sirds”.

Raksts no Februāris 2021 žurnāla