Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vilnis Vējš

Nepatīkamās emocijas


Skuja Braden
izstādes “Samsāra” centrālā daļa “Ilgas altāris”, 2020

Uzraksts pie mākslas darba “iespējami uztraucoši skati, kas var izraisīt spēcīgu reakciju” (citēju pēc atmiņas) Latvijā ir reta parādība. Šāds brīdinājums Purvīša balvas izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir pievienots mākslinieču dueta Skuja Braden jeb Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas videodarbam, kas jau tāpat ir paslēpts izstāžu zāles tālākajā kaktā un ilgst tikai astoņas minūtes. Tajā attēlota pēcnāves maskas noņemšana Ingūnas Skujas mātei. Filmiņā ir redzams vecas sievietes ķermenis morgā un manipulācijas, kas jau nu tur mēdz notikt. Darbs tiešām izraisa spēcīgu emocionālu reakciju, bet ne jau tikai tā dēļ, kas tur redzams. Galu galā, ir simtiem seriālu, kur tiesu medicīnas eksperti demonstrē detektīviem sakropļotus noziegumu upurus. Taču tad mēs zinām, ka tas nav pa īstam, bet šoreiz – zinām tieši pretējo. Emocionālā reakcija rodas, nevis ieraugot līķi, bet aptverot, ka mākslas darbā iekļauts mākslinieces īstās un vienīgās mirušās mātes dokumentējums. Var teikt, ka tā ir izplatīta avangarda mākslas stratēģija – nojaukt robežas starp dzīvi un mākslu, spēlēt ar atklātības un personiskās pieredzes kārtīm. Bet šoreiz par stratēģijām runāt negribas. Skuja Braden pie personālizstādes strādāja trīs gadus, un Ilgas Skujas nāve tajā, visticamāk, vienkārši iejaucās, un tik nepārvarami, ka partneres nolēma izveidot darbu “Ilgas altāris” – pavisam īstu altāri, īstai piemiņai. Reizē, protams, tā ir arī metafora mākslinieka darbam, jo pēcnāves maskas noņemšana ietilpst Ingūnas Skujas amata prasmēs, tāpat kā filmēšana – Melisas Breidenas un mirušā “sakopšana” – morga darbinieku prasmēs. Ilgas Skujas maska rotā memoriālu porcelāna vāzi, uz kuras tā izskatās sīciņa, kā jau dabiska izmēra cilvēka seja. Šie elementi ir ieausti blīvā informācijas režģī, kas nenoliedzami ir veidots mākslas paņēmieniem, bet ne tādēļ, lai pastāstītu vēl vienu deportāciju stāstu, vēl kaut ko par nācijas traumām un psihiskiem traucējumiem mūža nogalē vai vēl vienu stāstu par paaudžu attiecībām, kas norisinās LGBT ģimenē. Šīs “tēmas” izstādē ir tikai tāpēc, ka tās bija Ilgas Skujas dzīvē, un viena no māksliniecēm ir viņas meita, bet otra – meitas partnere.

Iespējams, šī māksla izraisa tik spēcīgu reakciju, ka tā var pārtapt par nepatiku, atgrūšanos, noliegumu vai pat agresiju. Mākslas pasaulē šī reakcija gan drīzāk tiktu izteikta ar jautājumu: vai tēma nav pārāk manipulatīva? Un uztraukums ir ne vien par nabaga skatītāju, ar kura jūtām, iespējams, autori manipulē, bet arī par mākslas darba varoni – šajā gadījumā ar demenci sirgstošo, vēlāk jau mirušo sievieti, kuras ģimene savas sēras izpauž tik publiski. Un tomēr – Skuja Braden darbā pat ar labāko gribu neizdodas saskatīt aprēķinu. Drīzāk jau – pārmērīgu tiešumu, intensīvu tuvību, kuras izrādīšana latviešu mākslā skaitās grēks. Var jautāt, kam gan vajadzīgi neglītie kažoku krāvumi, kurus mēs piedodam Boltaņskim, bet nepiedotu latviešu keramiķēm? Naturālisms, ko apsveicam Žmijevska fotogrāfijās, bet ne jau lietišķajā mākslā? Groteska, kas mūs nemulsinātu Meksikas vai Krievijas laikmetīgajā mākslā, bet kas liktos nevietā gaumīgajā Purvīša balvā!? Veids, kā neielaist sevī nepatīkamas emocijas, ir “ieslēgt” profesionālismu un domās pāriet uz mākslas vides žargonu ar trendiem, laikmetīgumu, jauniem atradumiem mākslas valodā un tā joprojām. Pieļauju, ka tieši tā nodomāja Purvīša balvas žūrija, cienījami džentlmeņi un lēdijas, nevainojami profesionāļi, – jo es nespēju iedomāties citu veidu, kā, izejot caur Skuja Braden ekspozīciju un nonākot citas mākslinieces izstādē – drosmīgā, skaistā, bet nesalīdzināmi formālākā –, var ienākt prātā: “Fū, pie joda visas tās sāpes un sēras, esam atraduši uzvarētāju!”

Raksts no Jūlijs 2021 žurnāla