Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vents Vīnbergs

Melnās līnijas

Maijas Kurševas personālizstāde “Melnās līnijas” laikmetīgās mākslas centrā Kim? Rīgā 2019. gadā


– Un kādu baudu sniedz taciņas!

– Kādas taciņas? – es apjucis jautāju.

– Redziet, tas ir ļoti sens strīds. Neviens droši nezina, vai tas atkarīgs no autora talanta vai no izdevuma cēluma. Viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Tomēr daudziem lasītājiem pietiek tikai paskatīties uz taciņām, lai zinātu, vai grāmata ir laba un vai to ir vērts lasīt.

Delgado aizgāja līdz plauktam, izņēma kādu senu “Eiženijas Grandē” izdevumu un ielika to man rokās. Viņš lūdza, lai atveru un pēc izvēles kādā lappusē sameklēju vertikālas un diagonālas ielas, kas veido atstarpes starp vārdiem. Tiešām es atklāju garas taciņas, kas turpinājās līniju pēc līnijas, šķērsoja rindkopas un atkal virzījās no labās uz kreiso pusi, no kreisās uz labo pusi vai arī uz leju brīvā kritienā.

– Rakstnieks, kura teikumiem trūkst ritma, neko tādu nespēj panākt.

Karloss Marija Domingess, “Papīra nams”

Kaut ko tādu panāk Maija, jo īpaši – darbu ciklā “Melnās līnijas”, kas aizsākts Ņujorkā 2019. gadā, jau piedzīvojis vienu izstādi laikmetīgās mākslas centrā Kim? un kas aizraujošā veidā padziļina (vai arī vērš plašumā) viņas iepriekšējā cikla, “Izmeklēšanas”, tēmu.

Vairākās intervijās, kas sekoja pēc abu sēriju priekšā stādīšanas Rīgas publikai, darbu publikācijas Phaidon izdevumā “Vitamin D3: Today’s Best in Contemporary Drawing” un dedzīgajām atsauksmēm, Maija lietišķi atkārtoja, ka viņas domām un sajūtām brīdī, kad ota vai zīmulis, vai skalpelis tika pielikts papīram, un tām, pie kā viņa bija nonākusi brīdī, kad rīks viņas rokās tika atrauts no virsmas, skatītājs diez vai tiks klāt. Tā pretimnākoši radīdama brīvu telpu interpretācijai.

Un mana ir, lūk, šāda. Blakus veiklajai un ironiskajai ilustratores prasmei, ko parasti pamana Maijas darbos, “Melnajās līnijās” pirmām kārtām parādās gluži pētnieciska interese par materialitātes un jēgas attiecībām. Turklāt Maija vairākkārt ir uzsvērusi, ka šie darbi radušies no attiecībām ar tekstiem, to vizuāli uztveramajām vai taustāmajām manifestācijām un to spēju tieši, ja vajag, vai aizplīvuroti translēt noteiktas idejas. Tāpēc “Melnās līnijas”nav vis triviāla rotaļa ar rēbusiem vai šarādēm: materiāla un vēstījuma nedalāmību tās paceļ tajā līmenī, kādā mūsdienu zinātne, piemēram, aplūko tādus ikoniskus artefaktus kā Herkulānas papirusus vai tā saucamo Voiniča manuskriptu. To vērtība un jēga šodien ir ne tik daudz epikūriešu teksti, ko nes melnais, pārogļojies Herkulānas papiruss vai kriptiskie zīmējumi un neatšifrējamais slepenraksts Voiniča teksta gadījumā, bet gan katra pigmenta molekula, ko senie autori savulaik uzlika uz viņiem pilnīgi ikdienišķā, utilitārā medija un ko mūsdienu pētniecības metodes ļauj diagnosticēt un “nolasīt”. Abu artefaktu tekstuālais saturs var nebūt līdz galam pieejams (un ārpus sava laika konteksta nesaprotami bieži kļūst arī gluži lasāmi teksti), taču par savu laikmetu patiesi izsmeļoši var pastāstīt to faktiskais stāvoklis visā savā materialitātē, trīs dimensijās un laika nospiedumos līdz pat molekulārajam līmenim. “Melno līniju”“maigās skulptūras”, kā tās nosauca mākslas kritiķe Hili Perlsone, manuprāt, “stāsta” tieši to pašu. Šo darbu vēstījumu vienlīdz lielā mērā veido gan līniju grafiskais musturs, gan gravitācija, “brīvais kritiens”, kas iedarbojas uz akrila “pirkstu” vietumis bikli pieturētajām papīra sloksnēm, gan gaisma, kas dažviet liek tām mest ēnu, tā ietekmēdama arī “zīmējuma” saturu un “lasīšanas” noteikumus. Ja šī cikla pamatā ir kādi māksliniecei vai skatītājam nozīmīgi teksti, tad “Melnās līnijas” ir šo tekstu taciņas. Un, ak, kādu baudu tās sniedz!

Vents Vīnbergs

Raksts no Septembris 2021 žurnāla