Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Rasa Jansone

Līdzjūtības izrādīšana

Pārkers Braits pie Deinas Šucas gleznas “Atvērtais šķirsts”, 2017


2017. gadā Vitnijas biennālē Ņujorkas publikai tika izstādīta kāda glezna. Jau atklāšanas dienā tā izraisīja protesta akciju: afroamerikāņu mākslinieks Pārkers Braits ar savu ķermeni to aizsedza – ne tā, ka skatītājs vispār nespētu gleznojumu saskatīt, bet krietni apgrūtinot skatīšanos gan. Uz Pārkera tēkrekla (pret skatītājiem viņš stāvēja ar muguru, pret gleznu – ar seju) varēja salasīt ar melnu flomāsteru uzrakstītu frāzi: “Black death spectacle”1. Aizsegts bija amerikāņu gleznotājas Deinas Šucas “Atvērtais šķirsts”. Neliela izmēra gleznā attēlota pusfigūra; raupjiem otas vilcieniem uzgleznota tumša seja uz dzeltena fona. Seja asi kontrastē ar balta krekla trijstūri un frakas melno rāmējumu. Uz frakas jostas gleznas labajā apakšējā stūrī uzgleznota sarkana roze.

Uzgleznotā figūra ir reāla persona. Tas ir Emets Tills, četrpadsmitgadīgs melnādains pusaudzis, kas 1955. gadā no dzimtās Čikāgas devās apciemot radiniekus Misisipi pavalstī. Emetu apsūdzēja par uzmākšanos vietējā veikaliņa pārdevējai, baltajai sievietei. Tiesātāji bija pārdevējas vīrs un vīra radinieks. Pēc pāris dienām divi bērni makšķerējot nejauši atrada upē iemesto Emeta ķermeni. To nosūtīja uz Čikāgu. Kad Emeta māte ieraudzīja savu dēlu, viņa nolēma, ka bērēm jābūt atklātām, publiskām, ka Emets gulēs atvērtā šķirstā ar stikla vāku, jo “tas, ko esmu redzējusi es, jāredz arī citiem”. Emeta šķirstu apmeklēja ap 50 tūkstošiem cilvēku.

Neilgi pēc bērēm zvērināto tiesa, kuras sastāvā bija tikai baltie vīrieši, abus slepkavas attaisnoja. 2004. gadā saistībā ar jauniem pierādījumiem tiesa pieprasīja Emeta ķermeņa ekshumāciju, tomēr neviens nekad tā arī netika notiesāts. Ķermeni pārapbedīja, bet no zemes izcelto šķirstu 2009. gadā zēna ģimene ziedoja Nacionālajam afroamerikāņu vēstures un kultūras muzejam. Tas ir aplūkojams muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā Vašingtonā, netālu no Baltā nama. Savukārt Emeta bēru fotogrāfijas ir brīvi pieejamas internetā. Tie ir attēli, kas pretojas jebkādam aprakstam. Uz tiem var tikai skatīties. Un, kā atklāja Šuca, to var mēģināt gleznot.

Šuca ir baltādaina, komerciāli veiksmīga māksliniece, un abi šie fakti pārmetumos pārklājās. Neskatoties uz gleznai pievienoto tekstu, kas apliecināja, ka darbs netiks pārdots, lai izvairītos no tā aprites ārpus autores kontrolēta loka, tika pieprasīts šo gleznu ne tikai aizvākt no biennāles, bet arī fiziski iznīcināt, jo “melnādaino nāves tiek izmantotas labuma gūšanai un izrādītas kā joks”. Zinot Šucas mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus nu jau 20 gadu garumā, bija pārsteidzoši lasīt tieši no mākslinieku puses nākušos pārmetumus. Šuca ir māksliniece, kas vienmēr ļoti prasīgi izturējusies pret groteskas robežām mākslā. Viņa tikusi raksturota kā gleznotāja, kas tēlus būvē kā ložu necauršaujamas konstrukcijas, kā karikatūristes un sociālas reālistes himera, kas izpratusi eiropiešu ekspresionismu un kubismu. “Atvērto šķirstu” viņa pati raksturoja kā nepārejošas sēras šaušalīga notikuma priekšā, kā vēstures stundu, ko, esot amerikānietei, nācies apgūt pašai, jo skolas solā to neviens nav mācījis. Viņa spējusi uzgleznot šo darbu, ne tik daudz skatoties uz vēsturiskajiem fotoattēliem, cik klausoties Emeta mātes intervijas, – un, pati būdama māte, viņa arī izrādījusi šo līdzjūtības žestu. Bet viņas skaidrojumi neko neglāba. “Burn it, bitch!”2 – tāds bija sociālo tīklu vētrasputna kliedziens.

Tomēr iebildumi nebija vienprātīgi. Glezna biennālē palika. Šucu aizstāvēja tādi melnādainie mākslinieki kā Kara Volkere un Kriss Ofili, kuru māksla vairākkārt kritizēta par nepareizu melnuma interpretāciju. Un vai Pārkera Braita miermīlīgais protests, kad viņš visu dienu nostāvēja ar seju pret gleznu, būtu vērtējams kā nepārdomāts vai nevietā? Protams, ne. Un to nedrīkst aizliegt, tāpat kā nedrīkstēja aizliegt apskatīt pašu gleznu.


1
Melnādainā nāves izrādīšana (angļu val.).

2 Sadedzini to, kuce (angļu val.).

Raksts no Decembris 2020 žurnāla