Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vilnis Vējš

Kurš dejo uz tilta

Vilho Lampi. “Dejas uz tilta”, 1930


Šai gleznai ir vismaz divi varianti. Viens atrodas Somijā, mākslas muzeja Ateneum kolekcijā, un tā reprodukciju jūs šeit redzat. Otru, manuprāt, daudz izteiksmīgāku, es ieraudzīju Helsinku Mākslas muzejā jeb HAM, mākslinieka Vilho Lampi pirmajā retrospektīvajā personālizstādē valsts galvaspilsētā. Tomēr mākslinieks ir tik margināls un arī glezna tik maz pazīstama, ka nemaz nevaru jums to parādīt – internetā no tās atrodamas vienīgi pāris sliktas kvalitātes bildītes.

Abām gleznām ir viens un tas pats sižets un kompozīcija. Viena gleznota impresionisma stilā, ar īsiem, straujiem otas pieskārieniem, otra ir ekspresīvāka – tumšākā gammā, tajā skopi iekrāsotie laukumi apvilkti ar tumšām, liektām līnijām. Gleznas centrā redzama upe, kam pāri slejas tilts ar A formas arku. Otrajā gleznas versijā pār upi un tiltu spoži spīd mēness. Ieskatoties pamanām, ka uz tilta valda rosība: tur ir daudz cilvēku figūriņu, faktiski – tikai siluetu. Ko tas nozīmē, paskaidro nosaukums – “Dejas uz tilta”. Kas tie par dejotājiem?

Glezna uzrunā spēcīgāk, ja uzmeklējam autora dzīves stāstu. Vilho Lampi gadījumā autora dzīves un mākslas saistība nav nekāda romantiska klišeja, bet nepieciešamā atslēga viņa darbu lasījumam. Lampi darbos jūtama spēcīga klātbūtnes sajūta. Iespējams, saka mākslas vēsturnieki, viņš pats piedalījies dejās uz tilta. Dejotāji ir neliela ciematiņa Liminkas iedzīvotāji, zemnieki. Arī upi sauc par Liminku. Kādēļ viņi dejoja naktī? Iespējams, tādēļ, ka pa dienu smagi strādāja. Kādēļ jādejo uz tilta? Varbūt tā bija vienīgā piemērota izmēra dēļu grīda visā apkārtnē. Tas gan bijis vareni izturīgs tilts, ja nesabruka, kad uz tā vienā ritmā lēkāja vesels bars ļaužu, gan jau ka kādas tautas melodijas pavadībā.

Vilho Lampi dzīvesstāsts ir īss un liecina par skarbiem apstākļiem, lielu talantu, smagu darbu un apņēmību, kas pāraug nolemtībā. Dzimis 1898. gadā Oulu, pilsētā pie Botnijas līča augšgala, viņš studēja glezniecību Helsinkos no 1921. līdz 1925. gadam un tad atgriezās ziemeļos, Liminkā netālu no Oulu. Tur viņš strādāja lauku saimniecībā un gleznoja – galvenokārt pa naktīm. Viņa gleznu saturs ir ainavas, kuras nav nekādas krāšņās, un bērni vai veci cilvēki – tie, kas nebija aizņemti darbos vai pārguruši un spēja nosēdēt mierīgi mākslinieka priekšā. Protams, Lampi atdarināja tobrīd aktuālos mākslas stilus, kas līdz Somijai, tāpat kā Latvijai, nonāca ar kavēšanos, – van Gogu, Ležē, drusku vācu ekspresionistus. 1931. gadu var saukt par Vilho Lampi izrāvienu: Oulu tika sarīkota viņa personālizstāde, vienīgā dzīves laikā, darbus pirka, turklāt mākslinieks saņēma stipendiju un aizbrauca uz Parīzi. (Tas mums kaut ko atgādina, vai ne?) Vilho Lampi pašportrets no šī laika rāda drusku bravūrīgu vīrieti robustiem sejas vaibstiem, kas uzcirties kā īsts francūzis – ar pīpi, neiztrūkstošo mākslinieka atribūtu, zobos. Līdz 1936. gadam viņš atkal dzīvoja Liminkā, bet tad izdarīja pašnāvību, ielecot Oulu upē. Ne manis redzētajā izstādē Helsinkos, ne pieejamajos tekstos angļu valodā šāds mākslinieka solis nav īsti izskaidrots – acīmredzot viņa tautiešiem tas liekas diezgan pašsaprotams.

Lampi ir mitoloģiska figūra. Kopš 50. gadiem par viņu veidotas vairākas televīzijas filmas, uzrakstīts romāns, izrādi par mākslinieka dzīvi veidojis dižais Kristians Smedss. Lampi glezniecību tiešām var salīdzināt ar zemnieku deju uz tilta – arhaisku, vitāli nepieciešamu jaunrades dziņu, kura jāīsteno, pat ja nav tam piemērotu apstākļu vai tie visi drīzāk ir pret. Jūs izdzirdat ermoņiku un vijoli, un kādu piesitam kāju un pats nevarat palikt mierā, lai cik noguris būtu. Līdz aust saule un balle beigusies.

Raksts no Janvāris 2021 žurnāla