Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Rasa Jansone

Izcept kūku

Aija Jurjāne. “Mājas dzīve ar darbdienas kūku”. 1987. gads. LMS kolekcija


1987. gadā, kad Aija Jurjāne uzgleznoja šo izmēros nelielo gleznu, viņai bija 43 gadi. Tas ir pašportrets, gleznas centrā sirma sieviete priekšautā un mājas čībās uz plakanas zoles rotā svaigi izceptu kūku; sievietes poza ir nesaspringta un stabila. Gleznas augšējā kreisajā stūrī ir mākslinieces vīra, gleznotāja Jura Jurjāna, figūra. Viņš strādā pie savas gleznas. Pa labi no sievietes riet saule. Kūkas cepēja neskatās nedz uz vīru, nedz sauli, viņa neskatās pat uz kūku. Izbrīnīta acs – viens mazs punkts, veikli ar otu ielikts sejā, bez plakstiņu ēnojuma – drīzāk skatās uz gleznas labo apakšējo stūri, kurā attēlota jaunas sievietes figūra raibā, astoņdesmito stilistikai raksturīgā džemperī, droši vien pašadītā. Tikpat labi tā varētu būt Aijas iesākta glezna, tikpat labi – viena no viņas meitām, kas darbojas ap savām pirmajām gleznām. Arī kreisajā apakšējā gleznojuma stūrī ir glezna – smaidīgas sievietes un pusaugu zēna portrets kājām gaisā – kā jau mākslinieku darbnīcā.

Padomju laika izskaņā gleznot ģimenes dzīves ainu, noliekot gleznas centrā sevi – pavarda turētāju –, ir turpat vai atklāti mests izaicinājums. Laimīga ģimene un varoša māte bija viena no “augšas” pieprasītajām mākslas tēmām, kas bija tikpat degradējusies (jo sevišķi pašu mākslinieku uztverē) kā čakli kolhoznieki vai skarbi pievilcīgi, izglītoti rūpnīcu strādnieki. Vienīgais veids, kā 80. gadu beigās šiem tematiem varēja ķerties klāt sevi cienošs un arī mūsdienās atzinīgi vērtēts mākslinieks, bija kodēta ironija. Taču bija pāris gleznotāju, kas klusi turējās pie ģimenes dzīves ainiņām. Tās bija sievietes, mazu bērnu mammas. Nez kāpēc viņām smiekli par šo tēmu nenāca. Var tikai iztēloties spiedīgo, šauro spēles laukumu, kurā viņām nācās strādāt. Var mēģināt atcerēties, ko nozīmēja izcept kārtīgu kūku plānveida ekonomikas norietā.

Tomēr izaicinoša šī glezna ir arī no mūsdienu skatpunkta. Kāda mana draudzene jau krietnus gadus pēc bērna piedzimšanas teica: ja vien es varētu izmazgāt grīdu un pagatavot ēdienu vienreiz par visām reizēm, es varētu ne tikai gleznot; man liekas, es varētu arī dzīvot. Šādā lasījumā “Darbdienas kūka” kļūst bezmaz vai skandalozs darbs. Sieviete priekšautā nestrādā pie savas gleznas. Vismaz pagaidām viņa to nedara; viņa gatavo, jo tāda nu ir tā ģimenes dzīve. Ko viņa domā, rotājot kūku un skatoties uz savu gleznu (vai pie gleznas strādājošo bērnu – topošo mākslinieku), kamēr viņai aiz muguras glezno vīrs?

Kad 80. gadus nomainīja deviņdesmitie, gleznotāju vidējai un vecākajai paaudzei nācās tikt galā ar apjukumu. Krasi pazeminājās dzīves līmenis, jo beidzās valsts garantētie darbu iepirkumi. Glezniecībā parādījās zelts un sudrabs ne tikai uz rāmjiem, bet pašās gleznās; acis sāpēja, uz to skatoties. Vai tā bija mākslinieku izpratne par piedāvājumu jaunai, pirktspējīgai publikai? Protests pret nabadzību? Vai tās bija cerības, ka zelts gleznās vērtīsies par zeltu sirdīs brīvā un apzeltītā Latvijā? Nekas tāds, protams, nenotika.

Bet Aija turpināja gleznot arvien tīrākām krāsām; viņa strādāja par mākslas pedagogu un vēl arvien gleznoja savus bērnus, sevi, vīru, un, pat ja viena no iespējamajām “Darbdienas kūkas” interpretācijām ir kādas paradīzes portretējums, tad tā vien šķiet: šo paradīzi būvējis kāds iesācējs Dievs, viņa krāsainās konstrukcijas nespēj ilgstoši turēties kopā nedz padomju laikos, nedz mūsdienās. Pamēģiniet darba dienas vakarā izcept kūku un, nobalansētu uz vertikāli stāvoša, šaura gleznas rāmja, izrotāt ar putukrējumu – jo tieši tas taču notiek šajā šķietami nevainīgajā mākslas darbā.

Raksts no Aprīlis 2021 žurnāla