Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Kristiāna Ābele

Balta čūska

Oskars Kalliss. Klusums, 1917. Igaunijas Mākslas muzejs


Reiz pirms nu jau vairāk nekā gadsimta vakargaisma mazā pastelī Igaunijas jūrmalā sakausēja garus rudus matus ar sarkanbrūnu akmens zvilni un atspīdums izplestām rokām gulošu sievieti pārvērta par noslēpumainu čūsku – baltu zalkti, kas izlīdis no ūdens atpūsties. Pirmo reizi šī pārvērtība mani izbrīnīja jaunā amerikāņu vieskuratora Baltijas mākslas pētnieka Bārta Pušo veidotajā izstādē “Krāsas diriģenti: mūzika un modernisms Igaunijas mākslā” Kumu muzejā 2017. gada augustā. Daudz netrūka, ka pēc tam nodomātu, ka šo Oskara Kallisa darbu esmu nosapņojusi, jo katalogā ir reproducēta cita kompozīcija un “baltās čūskas” nav arī vienīgajā atsevišķajā izdevumā par viņu – nošu burtnīcas formāta veltījumā Kallisa simtgadei, ko Igaunijas Mākslas muzejs atzīmēja 1992. gadā. Ļoti vienkāršā, bet reizē neparastā tēla rašanās no nejauša iespaida, kas ķer kā zibens, neņemot talkā nekādas zvīņas, spuras vai citus Rozentāla “Melnās čūskas” un tās starptautiskās ciltsmāšu saimes atribūtus, iesēja negaidītu jēgas mezglu vasarā, kas jau griezās uz rudeni.

Kallisa ainava ir kadrēta – bez debesīm – un tik maza kā rakstāmpapīra lapa ar nolocītu malu, pēc formas tuvināta kvadrātam, taču formu apvienojums ar to atspulgiem piešķir attēlotajai pasaulei divdabīgu veselumu. Līdzīgi peldošam plankumam, kas parādās redzes laukā spožas gaismas un tumsas mijā, 1917. gada “Klusums” atausa atmiņā arī nākamā rudens ieskaņā un tagad, īpatnēji sakūstot ar vēja aizsnaušanos Kuršu nērijā Arno Surminska “1944. gada vasarā” un kādu vietu Ingmāras Balodes priekšvārdā jaunajam “Vilkumuižas jaunkundžu” tulkojumam (“vienā elpas vilcienā, vienā vasaras vidus ainavai pārlaistā skatienā, kas teju kā saule zenītā ļauj ieraudzīt mūsu nepasargātību uz zemes – un vienlaikus trauslās baudas sajūtas, ko tā iekvēlina”).

Lai kur mana atceru virtene aprautos, tā jau tagad ir garāka nekā Oskaram Kallisam, kam atšķirībā no Viktora Rubena nebija laika domāt, kā vecumdienās pateikt “baltajai čūskai”, ka “tas, kas starp viņiem bija noticis, bija tik savādi skaists”. Vairākos citos darbos Antsa Laikmā talantīgais skolnieks un Pētera I jūras cietokšņa būves rasētājs kārtoja rēķinus ar diloņslimnieka nāvi, kas jau īsi pirms kara bija paņēmusi viņa māsu Antoniju, bet nu tuvojās māksliniekam un arvien biežāk arī viņa tēliem kā liktenīgs deju partneris “Kaislībā” un “Dzīves dejā” vai ļauns burvis pēdējā kompozīcijā “Drudzis”. Šķiet, izdegot nežēlīgi kvēlojošai dzeltenai krāsai, kas izplūst no burvja nūjas, sārtais gaismas loks un dzīvība izdzisīs, ciešanas beigsies un tumsa sakļausies. Novembrī Kallisam apritēja divdesmit pieci gadi. Cerībā uz glābiņu Laikmā aizveda savu audzēkni uz Jaltu, bet nāve sekoja pa pēdām un 1918. gada 1. janvārī pēc jaunā stila sirdzēju tur panāca.

Simt gadus vēlāk Baltijas simbolisma izstādē Parīzē Kallisa māksla atklājās gandrīz pilnā spektrā no ilustrācijām “Kalevdēlam” līdz skaudrajam finālam. Turp devušies latvieši, iespējams, atskārta, ka viņa darbus varētu raksturot ar vārdiem, ko Jānis Jaunsudrabiņš 1908. gadā bija rakstījis par Pēteri Krastiņu: “Un katris gabaliņš ir dzīvības un briestoša spēka pilns, kaut gan visam pāri sedzas dziļa melanholija.” Par “baltās čūskas” maigo simbolismu Orsē zālēs vajadzēja padomāt vienatnē bez atkalredzēšanās, jo “Klusums” bija atstāts mājās. Kad izstādei pērnziem beidzās Tallinas pietura, igauņu mākslas vēstures profesore Krista Kodresa pie plauktiem Kumu veikalā piekrita, ka, protams, “Kalliss būtu pelnījis kārtīgu grāmatu”, tikai neesot, kas to uzrakstītu. “Varbūt vajag importēt,” es ieminējos, paliekot cerībā, ka tomēr ne.

Raksts no Oktobris 2019 žurnāla