Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vilnis Vējš

Atgāzis galvu

Toms Harjo. “17.03.2020. 16.56” no sērijas “Izredzes”, 2020


Tik daudz fotogrāfiju, bet tik maz aizraujošu tekstu par tām! Teksti, protams, ir, bet svarīgākie no tiem tapuši jau pasen – kad fotokameru vēl nebija katrā telefonā. Kamēr fotogrāfijas vairojas bez gala, teksti sarūk – no īsiem uz vēl īsākiem –, un mēs arvien biežāk nevis pastāstām, bet cits citam sakām: “Es tev parādīšu!” Un, čik, piegrūžam otram pie deguna savu viedierīci! Kā izstāstīt fotogrāfiju? Cīņa ir zaudēta jau sākumā: izstāstīt nevarēs, neceriet, ka šoreiz būs citādi! Es pielaidīšu visas tās pašas kļūdas, ko citi stāstītāji, – liekvārdību, aptuvenas frāzes, patvaļīgas interpretācijas, pārāk garu ievadu…

Toma Harjo fotogrāfija no sērijas “Izredzes” ir apskatāma galerijā Alma līdz 17. jūlijam, izstādē, kas sarīkota Rīgas fotogrāfijas biennālē. Brīdī, kad turp aizgāju es, izstāde bija apskatāma tikai caur logiem – pandēmijas izskaņas režīmā. Galerijas sienas bija nokrāsotas koši dzeltenas, un pie tām bija tikai četras fotogrāfijas – trīs pie vienas sienas un viena pie otras. Vairāk sienu nemaz galerijā nav. Tā, par ko cenšos pastāstīt, bija pati lielākā. Tas ir svarīgi, jo paradums skatīties fotogrāfijas žurnālos, datoros, telefonos pieradina pie domas, ka tās visas ir viena izmēra. Bet, kā teica mans draugs gleznotājs Kaspars Brambergs, mākslas darbam jābūt tik lielam, cik tam vajag būt, – nevis cik sanāk, lai var ienest pa durvīm vai ielikt mašīnā. Ar fotogrāfiju gan lieta ir sarežģītāka nekā ar gleznu: nevar apgalvot, ka tā, ko redzam mākslinieka mājaslapā, ir cita fotogrāfija vai tikai reprodukcija tai, kas bija apskatāma izstādē.

Parasta lieta, ka cilvēki, mēģinot stāstīt par fotogrāfiju, aizķeras aiz tās sižeta. Mēģina aprakstīt, kas fotogrāfijā redzams. Arī es tā darīšu: fotogrāfijā redzams vīrietis no mugurpuses, mazliet iesānis. Viņš ir tiktāl atgāzis galvu, ka redzama arī seja. Protams, kaklu pavisam atlocīt atpakaļ nav iespējams, tādēļ fotogrāfs pakāpies kaut kur augstāk, lai redzētu vīrieša acis. Te arī pirmais āķis – es it kā pieņēmu kā pašsaprotamu, ka vīrietis stāv uz ceļiem, jo citādi fotogrāfam būtu jākāpj uz diezgan augstām trepēm. Bet varbūt tā arī bija? Fotogrāfija ir apgriezta tā, ka vīrieša ceļi vairs nav redzami. Te jau man vajadzētu stāstīt par fotogrāfijas formu: protams, ka fotogrāfijai, tāpat kā citām mākslām, ir forma, bet kuru gan interesē lasīt garlaicīgu formas aprakstu – ar visiem tiem sausajiem terminiem “kompozīcija”, “kadrējums”, “rakurss”, “distance” utt.? Formas analīze nav modē, jo sevišķi laikmetīgajā mākslā, jo sevišķi fotogrāfijā, jo tā uzreiz norāda, ka mēs it kā izvairāmies no satura apspriešanas. It kā mums būtu kāda cita, nepastarpināta pieeja saturam, nevis tikai mākslas darba forma. Pat ja tā ir drukāts vai kaut kā citādi publicēts teksts. Bet runāt par fotogrāfijas formu ir gandrīz vai grēks – kopš laikiem, kad fotogrāfi pārstāja atdarināt citas mākslas un tikai “pēta” vai “fiksē” visu ko – bet ko, mēs, nepētot formu, nemaz skaidri nevaram pateikt. Piekritīsiet, ir atšķirība, vai vīrietis stāv uz ceļiem vai arī fotogrāfs sēž kokā? Vide ir nefokusā, tikai var nojaust, ka, iespējams, tas ir kāds smilšu karjers. Pār attēloto vīrieti līst vienmērīgi izkliedēta gaisma, kas bez nevienas ēnas pavisam liegi iezīmē sejas aprises uz smilšu fona. Sejas krāsa ir tikai par toni rozīgāka nekā smiltis, un vēl vairāk rozā ir apakšlūpa. Vīrietim matu nav daudz, un tie paši – palsi. Bet, lai mēs neiedomātos, ka skatāmies vienkārši uz izbalējušu attēlu, vīrietis ir tērpts tumšās drēbēs. Kādēļ viņš skatās uz augšu, atgāzis galvu, tieši pretī vienmērīgi krītošajai gaismai, – to minēt būtu vēl viena tipiska kļūda, ko pieļauj cilvēki, kuri mēģina izstāstīt fotogrāfijas. Patvaļīga interpretācija, kas noved pie banālām, aptuvenām frāzēm. Tās neko nepateiktu par to, kas redzams šajā fotogrāfijā.

Raksts no Jūlijs 2020 žurnāla