Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Kristiāna Ābele

Ārpusklases kompozīcija ar satekpunktu

veilands-img398sepa.jpg
Ernests Veilands. Rīgas pilsētas 1. pamatskolas audzēkņi zīmēšanas stundā. 20. gadsimta 20. gadi. Stikla plates negatīvs Veilandu ģimenes krājumā. Digitālā izdruka autora 135 gadu jubilejas izstādē Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. 2020. gada 10. jūlijs–16. augusts


Satekpunktā mazliet aiz attēla labās malas, pie neredzamā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, krustojas visi sižeta pavedieni – gan dīdīgas, nepacietīgas kājas, kas gribētu pļāpāt, grūstīties un cita citai mazliet izrādīties, gan centīgas rokas kā nedroši, bet apņēmīgi gājēji uz gara, nelīdzena gaišu laipu ceļa, gan nopietnas galvas, katra citādi pieliekta, ar bizēm, kas dažādi krīt pār pleciem, un matu skupsnām pār pieri, gan greznā metāla žoga stalto smaiļu ritmiskā ierinda kā pretstats neiespējamībai nosēdēt ar taisnu muguru. Stingri uzstīgotās perspektīvas vilkme kompozīcijā ir tik liela, ka gluži “vēja elpā kāda liela lapa” šalc, šajā iespaidā iesaistot labi redzamo zīmēšanas burtnīcu baltumu (“Nu ataust gaisma jaunā lapaspusē, kur nākamības meti lās”) un zīmuļu švīkoņu, ko varam iztēloties.

Viņiem ir silts maijs vai septembris, krietnai pusei īsas piedurknes un kaili stilbi. Pilsētas 1. pamatskolas bērni nav tālu nākuši, tikai pāri ielai uz Esplanādes apstādījumiem, kur visa grupa var sasēsties uz Biržas komercskolas neogotiskā žoga pamatnes, lai zīmētu kokus no dabas. Citreiz klasē viņu skolotājs, vērodams audzēkņu centienus, pats ar zīmuli vai sēpijas stienīti attēlotu izteiksmīgus pakaušus un muguras skatā no telpas dziļuma un lapas stūrī pierakstītu datumu. Viņš sakrāj un saglabā arī skolēnu zīmējumus, kuru skaitā ir Kārļa Padega bērnudienu darbi, bet no šī plenēra paliek vismaz divas stikla fotoplates, kurās izcils aparāts iemūžinājis droši vien vairāk par tobrīd domāto un pamanīto.

Ernesta Veilanda pirmo mākslas izglītības gadu līdzgaitnieks Jānis Jaunsudrabiņš viņu atcerējās kā vīru, kas “kļuva zīmēšanas skolotājs un gandrīz visu laiku darbojās Rīgā, ar dažām gleznām piedalīdamies vai katrā Neatkarīgo mākslinieku vienības rīkotā izstādē” un kādu laiku būdams šīs biedrības vadītājs. Lietpratēju vidē Veilandu pazina arī kā tērpu vēstures pētnieku un daudzpusīgu lietišķās mākslas meistaru. Fotogrāfija? Pēc mazdēla Arņa Veilanda domām, šajā jomā viņš varēja justies brīvs no daudzajiem pienākumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka aina ar mazajiem zīmētājiem ir amatiera brīvbrīdī iegadījusies reta veiksme. Kamēr iecerēs vēl nebija iejaucies Pirmais pasaules karš, Ernests Veilands kopā ar skolasbiedru Augustu Nori Rīgā 1914. gada sākumā atvēra mākslas amatniecības skolu, kurā paredzēja drīz izveidot fotogrāfijas un reproducēšanas tehnikas nodaļu. Kaut arī to viņi, visticamāk, nepaspēja, Veilands nodomu bija vizualizējis grafiskā kompozīcijā ar fotoobjektīvu sarežģītā ornamentālā ietvarā, izgatavojot nodaļas veidlapas un plakātus. Fotogrāfija nekļuva par ienākumu avotu, bet viņš tai turpmāk nodevās ļoti mērķtiecīgi, atstādams plašu fotomantojumu, ko tuvinieki pamazām iepazīst, digitalizējot negatīvu arhīvu. Kad tas atklāsies plašākam ieskatam, kā lielu vērtību noteikti varēs izcelt, piemēram, autoritārisma laika Rīgas pretrunīgo pilsētbūvniecisko pārmaiņu liecības.

Šo attēlu ieraugot, man aizrāvās elpa. Kopš pirmā acu uzmetiena šovasar atkal un atkal pavadot katru kompozīcijas pavedienu līdz satekpunktam, man arvien biežāk ieskanējās “Glanz von einer neuen Seite” Rilkes “Stundu grāmatā”, ko augstāk citēju Valda Bisenieka atdzejojumā. 20. gadu pamatskolēniem zīmējot, īpaši “nākamības meti” lāsoja komercskolas pilij, kas attēlā ar logu acīm it kā augstprātīgi, tomēr ziņkārīgi lūkojas pār plecu bērniem. Viņi nenojauš daudz ko no laba un ļauna, kas nāks, – arī to, ka aiz žoga mājos Mākslas akadēmija.

Raksts no Septembris 2020 žurnāla