Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Santa Remere

Aizvērt aiz sevis durvis

Somijā dzimušās zviedru fotogrāfes Ninas Korhonenas portrets no sērijas “Anna Amerikan mummu” jeb “Anna – Amerikas vecmāmiņa”.


Es redzu žestu – gandrīz refleksīvu un uz tausti pašai labi pazīstamu, un ikdienā neatņemamu, redzētu gan tikai tuvos, intīmos apstākļos vai sieviešu ģērbtuvēs, bet ļoti reti vizuālās kultūras laukā ārpus erotikas, revolūcijas vai veļas reklāmas konteksta. Es šo kustību pazīstu jau kopš bērnības – vecmammas siluets un knibināšanās ap krūštura aizdari ir daļa no māju sajūtas. Līdzīgi kā fotogrāfe šajā ainā, es sēžu uz pazema krēsla šaurajā dzīvoklī, kurā nav kur apgriezties, spīd rīta saule, kūp putra un vecmamma, uz brīdi nogrimusi sevī un it kā ar iekšēju pretestību, pogā ciet pirmo miesas krāsas drēbes kārtu, lai, iesākot vēl vienu rītu, ieslidinātu ievērojamu daļu savas miesas gatavā, izejamajā formā. Viņas kustībās ir kaut kas tumīgs un silts, atmiņas par brokastu pienu, lielām rokām un klēpi, kurā vienmēr pietiek vietas, mazliet aukstiem, līkiem pirkstiem un zelta gredzeniem tajos. Plānu, bālu ādu, kas kļuvusi tik zīdaina, ka sākusi slīdēt nost no augšdelmiem. Un tad šis lielais, sarežģītais veļas gabals ar četriem āķīšiem, kurus vecmamma, kas bez brillēm nespēj ievērt adatā diegu, mēģina uz aklo trāpīt trīs reiz četrās cilpiņu rindās. Viņai vienmēr izdodas, bet man tā ir pilnīga ķīniešu ābece.

Ninas Korhonenas fotogrāfijā šī kustība ir apstādināta, un es nevaru droši zināt, vai “glāze ir pustukša vai līdz pusei pilna”. Tūtiņās saliektās plaukstas atpakaļskatā vēro mani kā caur rotaļu binokli vai smīnošu Venēcijas karnevāla masku – arī manai vecmammai vienmēr bija “acis mugurā”, un pat aizgriezusies viņa zināja, kas istabā notiek. Es nojaušu, ka te ir kāds joks. Neviens taču netaisa krūšturi ciet ar jau uzliktām plecu lencēm.

1959. gada pavasarī Ninas vecmamma Anna piepildīja dzīves sapni un viena pati ar pāris simtiem dolāru kabatā aizbrauca uz Ameriku, atstājot aiz muguras Somijas garās tumšās ziemas, bezdarbu, pēckara trūkumu, jau pieaugušos bērnus, atbildību, pienākumus un sadzīves rūpes. Viņa pārcēlās dzīvot tuvāk reklāmās redzētajiem pilnajiem pārtikas plauktiem, laimi un labklājību sološajiem amerikāņu zīmoliem, lai beidzot kļūtu pati par sevi, brīvu kā Amerikas zeme, un viņa nekad nav nožēlojusi šo izvēli. Mazmeita dokumentē savas “amerikāņu vecmammas” dzīvi mūža pēdējos gados – ziemas Floridā un starpsezonas Ņujorkā –, ieskicējot Atlantijas okeāna pretējo krastu ar tādu kā starppasauli, kurā viņām abām vēl ir iespēja tikties, bet kur vecāmāte ir ieguvusi it kā jau citu, mazmeitai nepieejamu apskaidrības līmeni un atpakaļskatā zinoši vēro palicēju.

Mazmeitas skatienā jaušams apbrīns un sakāpināta mīlestība. Objektīvs tver sīkas detaļas, transformāciju un gaismu, kas izšķīdina aizspriedumus pret pasauli un aizejošo gadsimtu ar visiem tā pāridarījumiem, solījumiem, mārketingu un maldiem. Fotogrāfe redz cilvēku viņa dzīves augstākajā punktā, kas atrodas mūža izskaņā, nevis karjeras vai ģimeniskas laimes virsotnē. Iespējams, šīs ilgas pēc klusas vientulības un saules kā lielākās laimes ir ierakstītas ziemeļu cilvēka kodā.

“Murmulis iegāja parkā un aizslēdza aiz sevis vārtus. Pēkšņi viņš bija aizmirsis leļļu skapi. Pirmo reizi mūžā viņš bija atvēris sava paša durvis un tās aiz sevis aizslēdzis. Viņš bija mājās. Viņš vairs nedzīvoja pie citiem. Murmulis metās šajā zaļajā, vēlīgajā klusumā, ievīstījās tajā, kūleņoja pa to un jutās jaunāks nekā jebkad agrāk.”1

Vecmamma attaisa krūšturi un atbrīvojas no pēdējām miesas krāsas važām, kas viņu vēl saista ar šo pasauli, bet galva jau pamazām saplūst ar bezgalīgo, mūžīgo gaismu.


1
Citāts no Tūves Jansones stāsta “Murmulis, kas mīlēja klusumu”.

Raksts no Oktobris 2020 žurnāla