Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Santa Remere

Aizkustinošais sprādzieniņš

Marko Meetamms. Pilsētas siluets ar milzīgu sprādzienu, 2017

Iedzērusi vēl vienu paracetamolu un pārvilkusi segu pāri galvai, mēģinu atcerēties kaut vienu zīmīgu gleznu. Ārkārtas situācijā daudzas lietas strauji zaudē savu agrāko nozīmi un vērtību. Šajā cīņā nebūs salšanas kaujas laukā, nekādas raušanās uz barikādēm un varonīgas karoga vicināšanas, tikai parastais klaustrofobiskais mājas ārprāts reiz desmit, ērta pidžama, nemitīga bērnu kņada un sekošana sarkanajai ziņu lentei ar daudzām izsaukuma zīmēm – pietiekami dramatiskām, lai pievērstu uzmanību, bet ne pārspīlētām, lai vēl nesētu paniku. 

– Džs, džs, džs! – bērni man virs galvas atdarina sitienu, šaušanas un spridzināšanas trokšņus. Kurš būtu domājis, ka apokalipse izrādīsies tik mīlīga un neizturama? Marko Meetamms. Igauņu mākslas klasiķis ne brīdi nav šaubījies par globālas katastrofas aizkustinošo dabu un masu patēriņam piemēroto iesaiņojumu. Uzburu acu priekšā vienu no viņa raksturīgajiem sprādzieniņiem – tādu kā plakanu, melnu, akrila tehnikā zīmētu ezi uz pilsētas horizonta, kam apakšā parakstīts darba nosaukums “Pilsētas siluets ar milzīgu sprādzienu”, domāts tiem, kam acīmredzamais vēl nav tapis skaidrs. Kā daudzi Meetamma darbi, arī šis “ezis” no sērijas “Apsēdies, atslābinies un izbaudi atlikušo dzīvi” veidots, pietuvinot un līdz lakoniskai pilnībai noslīpējot atsevišķu komiksa elementu. Sprādzieniņi ir mākslinieka vājība. Zīmētajos stāstos tie bieži kalpo tikai kā sintaktisks saistījums starp nehomogēnām vienībām, ļaujot attīstīt neiedomājamus scenārijus. Sprādzieniņu vienkāršā grafiskā forma atgādina parocīgu dizaina priekšmetu – varbūt ķemmi vai muguras kasīkli, kas varētu ērti iegult plaukstā. Lietu, uz kuru mēs tik ilgi skatīsimies guļamistabas ekrānā, līdz pasūtīsim arī sev. 

Meetamma māksla pārstāv laikmetu no popārta līdz šodienas interneta mēmiem un ironijas absurda slāņiem. Viņš ļauj plašsaziņas līdzekļiem pašiem parodēt sevi, vienlaikus līdzcietīgi ielūkojoties to patērētāja trauslās, viegli uzliesmojošās iekšējās pasaules gaiteņos. Tā nav klasiska sociālā kritika – tas, ka kāds varētu mirt, piemēram, no labklājības, varētu likties smieklīgi tikai pagājušajā gadsimtā. Meetamma intonācija ir postironiska, viņš portretē pasauli, kurā sociālo tīklu komentēšana ir vienīgā iespējamā rīcības forma un “Babaah!” – saturīgākais komentārs par notiekošo. Tas nav domāts (tikai) smieklīgi. Asredzīgais mākslinieks jau labu laiku apgalvo, ka viss pasaules ļaunums un stulbums nav koncentrēts Donaldā Trampā, bet tas jāmeklē pašu privātajā dzīvē un ģimenes kodolā, ne ārpasaulē vai transcendencē. Bet, domājams, pat viņš pats nebūtu ticējis, ka pienāks brīdis, kad mēs visi tiksim burtiski iesprostoti savās ģimenēs vai mājas studijās – visneiedvesmojošākajā vidē, kur radīt mākslu, konfrontēti ar cilvēku eksistences empīrisko trulumu un mūžīgo dilemmu “gleznot vai masturbēt”. 

Kurš varēja paredzēt, ka mēs aiziesim bojā katrs savā mikropasaulē, ar mediju palīdzību turpinot uzturēt ilūziju par savu ietekmi globālajos notikumos, kas mums pasniegti infantilos komiksos? Ka beigās mēs mirsim no savstarpējas knābāšanas, smacējošās iesprostotības un nespējas sadzīvot ar vistuvākajiem cilvēkiem? Ka mēs zaudēsim cīņā, kurā nevarēs piesegties ar lielām idejām un pulcēšanos, jo katram pašam būs jāsargā pavisam triviālā cilvēces pamatšūna – ģimene vai indivīds, kas ikdienā maskē sprādzienbīstamību aiz naiva kaķīšiem rotāta interfeisa. Mēneša laikā kopš karantīnas sākuma sadzīviska vardarbība ir trīskāršojusies. Meetamms ir centies mūs par to brīdināt. Ir tikai divi iespējamie iznākumi: vai nu mēs ātri iemācīsimies mīlēt tuvāko un paši sev neriebties, vai arī milzīgs melns ezis pacelsies pār pilsētu.

Santa Remere

Raksts no Maijs 2020 žurnāla