Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

In memoriam

Dens Dimiņš

Rūgto es redzu likteni dieviem

Īstenībā es ar Uldi Bērziņu iepazinos tikai sava Islandes perioda sākuma gados, kad uzzināju, ka viņš ķēries pie Vecās Ed(d)as dziesmām, Eddukvæði. Mana atmiņa ir pārslogota un reizēm taisa jokus: likās, es pazīstu viņu ļoti, ļoti sen, taču pirmo meilu no viņa esmu saņēmis tikai 2012. gada 21. janvārī. “Den, sveiks! Maima raksta, ka Tu labprāt nāktu mums ar Ingu par literāro redaktoru Eddā. Ja Tu gribi un tiec laika ziņā – tad man tas liekas gluži ideāli.” Un es esmu atbildējis, ka jūtos ļoti pagodināts. Tā aizsākās mūsu draudzība. Ed(d)as projekts bija neaprakstāms čakars ar neskaitāmiem blakus un paralēlvariantiem, sajauktiem failiem, nobrukušiem datoriem, pārrakstītām versijām. Savā ziņā šai darbā bija kaut kas paleogrāfisks, kā darbojoties ar viduslaiku manuskriptiem.

Flateyjarbók jeb Codex Flateyensis, Islande, 1387–1394, GkS 1005 fol. 2v, Hyndluljóð (Kuces dziesma), sākums, ar sarkanu vārdi “Hér hefur upp Hyndluhljóð kveðið um Óttar heimska”, Ulža tulkojumā: “Te sākas Kuces dziesma, tajā dziedāts par ģeķi Otaru.”

Pie manis datorā vēl “guļ” neīstenotais “Dziesmu e-Eddas” projekts, kurā Uldis iztulkojis vēl dažas no E(d)das “marginālajām” dziesmām: Saulesdziesmu, Odina kraukļuzinti jeb Priekšklāsta dziesmu, kā arī Šķēpudziesmu. Bez tām arī vēl citas mazāk “centrālas” Ed(d)as dziesmas gaida jaunu izdevumu, jaunu elpu, jaunus spēkus. Tos gaida arī Snorres Ed(d)a un sāgas, gaida tos platos soļus mūsu sirdij tīkamā virzienā, kā raksta Ulža draugs Knuts Skujenieks “Gilves acumalda” ievadā. Uldī mita ļoti daudz ieceru un okeānisks spars. Darbs pie “Dziesmas par manu Sidu” kopā ar Uldi arī palicis atmiņā kā megaprojekts, kura pēdējie metri bija jāveic jau bez aktīvas Ulža līdzdalības, kad viņu no ierindas bija izbliezusi slimība. Mana spāņu vārdnīca pārlūza uz pusēm. Un es vēl domāju par arābiem, persiešiem, turkiem, azeriem, vecoguziem, poļiem un krieviem. Visām tām balsīm, ko Uldis skandina. “Balsis mīlētās un ideālās.”

Tai nežēlīgā aprīļa desmitajā dienā, kad bija atvadas no Ulža Vijoļšķūnī, debesis bija neticami zilas un vējš pūta salts. Rinda vairs nebija liela. No šķūņa melnā tērpta iznāca Lilija Dinere un nepazina mani. Kad iegāju atvadu zālē, tur skanēja kaut kādas Ulža intervijas ieraksts, viņa balss citēja Ed(d)u, kaut ko no cildenā un noslēpumainā “Zintnieces pareģojuma”. Vārdu “elle” balss izrunāja ar tādu mīkstu l – gandrīz kā frančiem vai itāļiem. Mirs arī dievi:


Gauži kauc Garms

Dziļalas galā –

pārrautas važas, vaļā Vilks!

Tā rauga zintis –

rūgto es redzu

likteni – Lēmējiem,

uzvaras dieviem.



Daudz sirsnīgu sarunu, vīna smaržas, melnās tējas rūgtuma, bet pāri visam tomēr Ulža dāsnums: atlikums arī pēc miesas noplakšanas pie zemes. Atmiņas, šī irstošā drēbe, protams, arī viņa dzejoļi, tulkojumi, prāva kaudzīte lasāmu un pārlasāmu grāmatu, jo visvairāk esam guvuši no Ulža valodas, kas paliek ar mums. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks, kas ieguldījis valodā tik daudz mīlestības, nevar aiziet, bet atgriežas pie mums visos tekstos.


Līdzīga lasāmviela