Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vents Vīnbergs

Par Paulu

Pēc Andras nāves Paula kļuva daudz mazāk. Vai arī viņam mūsu. Visu laiku, ko viņus pazinu, tas bija vienots veselums, dubultzvaigzne, kuras pāra abas puses vismaz no mana skatpunkta nedz aizsedza, nedz apēnoja viena otru un kuras smaguma centrs vēl bez mīlestības bija īpaša intelektuālā gardēdība, “drēbes pazīšana” un dāsnums, kas savukārt orbītās ap viņiem ievilka daudz citu mazu satelītu. Tāda dinamiska konstelācija ar spožu dubultzvaigzni vidū un saviem skaisti organizētajiem debess ķermeņu kustības likumiem ap to.

Un tiešām – būšana kopā ar Paulu un Andru vienmēr nozīmēja dzīves svinēšanu, visu veidu mākslas baudīšanu, rūpīgu pasaules vērošanu un savstarpēju izglītošanos. Bet rūpes un krīzes viņu kompānijā kļuva par iemeslu kopīgai iztirzāšanai, kas atkal jau viegli pārvērtās mazos svētkos. Viss, ko šādi var piedzīvot, bija materiāls Paula tekstiem, un tas nebija vis triviāls dienasgrāmatisms, bet gan dzīvespriecīgas, viegli ironiskas reportāžas. Atšķirībā no daudziem rakstošajiem vienpašiem viņa bagātīgais prozas un publicistikas tekstu korpuss bija pierādījums tam, ka dzīve notiek tagad un ka tās ir ļoti daudz, nevis intelektuāla spekulācija par to, kāda tā varētu būt, ja būtu notikusi. Bija patīkami pamanīt, ja Paula refleksijās parādījās atsauces uz kopīgu vai līdzīgu pieredzi, vai uzzināt, ka tāda kaut kur ir iespējama arī lasītājam. Tādā ziņā Paula rakstīšana bija brīva no ilūzijām, tā bija cieši saistīta ar īstenību, tiecās to apsvērt un sakārtot, un tāpēc tā bija nemainīgi aktuāla. Un viņam tā nevarēja būt pilnībā solitāra.

Pēc Andras aiziešanas viņu abu radītā gravitācijas lauka sfēriskā kārtība nevis mainījās, bet šķita izjaukta. Vienmēr klātesošā dzīves svinēšanas iespēja nebija sagatavojusi Paula un Andras loku nedz pēkšņa šoka pārvarēšanai, nedz prasmei kopīgi sērot. Izrādījās, ka ar to galā jātiek katram pašam, un tas mēdza radīt gan apjukumu un bezpalīdzības sajūtu, gan dusmas. Pauls tvērās pie tā, ko prot vislabāk – blīvi aprakstīt un publiskot visu, kas notiek –, pat ja dzīve tagad nozīmēja aizlauztību, traģisku vientulību un tukšumu. Bet mēs, citi, nepratām uzturēt tādu paļāvības, piepildītības un izsmalcinātības auru, kādu mēdza izstarot viņa un Andras tandēms un būšana viņu tuvumā. Kā “labajos laikos” aizgāju kopā ar Paulu uz teātri un koncertu, pie manis palikušas dažas viņa aizdotas grāmatas, bet kaunpilni jutu, ka šie daži intelektuālā biedriskuma akti mums abiem šķiet bāls agrākās dzirkstības surogāts. Kļuvu par pasīvu lasītāju, taču rakstnieks Pauls labi zināja, cik publika ir nepateicīga, tai ir savi savtīgi tekstu patēriņa ieradumi, kam ar autora dzīves īstenību ir maz sakara, bet tā saucamā “saruna ar lasītāju” caur tekstiem ir romantiska fikcija. Saņemties un mīļi samelot viņam, ka tā tomēr nav un ka ar laiku bijusī normālība atkal kļūst iespējama, pietrūka gribas un dūšas. Ko mēs varējām gaidīt no Paula paša? Dāsnu rakstīšanu mums par prieku līdz mūža beigām? To viņš arī darīja.


Līdzīga lasāmviela