rl lasa

“Viņš domīgi sēdēja krēslā, savā slinkajā, skaistajā pozā, neievērodams, kas apkārt notiek un kas tiek runāts. Viņš ar mīlestību aplūkoja un glāstīja savas mazās, baltās rokas.” Lasīt 19. gadsimta romānus ir patīkami un tas uzlabo gaumi. Gončarova “Oblomova” nesamocītā uzbūve un skaidrais priekšstats par dzīvi atbilst vienkārša un racionāla cilvēka ideālam: ļoti gribētos tādam līdzināties – nē, nopietni! Pārsteidzošā veidā Oblomova dīkdienība nav mazāk pamatota, kā Štolca darba slavināšana, radot šaubas par cilvēka darbības pamatojamību vispār. Taču kaut kādu iemeslu dēļ slinkais Oblomovs ir pievilcīgāks nekā čaklais Štolcs, un ir liels kārdinājums kā Veņičkam atteikties no jebkādas aktivitātes, piekopjot šādu atteikšanos kā savdabīgu askēzes veidu. Negribas nekādu rosību un kņadu, un troksni, gribas kā Oblomovam atbildēt uz jautājumu “kāpēc?” ar miegainu nicinājumu: lai visi ņemas, esmu filozofs un man neko nevajag. “Pagulējis uz vēdera minūtes piecas, viņš lēnām atkal pagriezās uz muguras. Viņa seja staroja rāmā, aizkustinošā mierā: viņš bija laimīgs.”

Uldis Tīrons

 

Viljams Hazlits
Par nīšanas baudu
Londona: Penguin Books, 2004

“Mūsos atgriežas plēsoņas pirmatnība; gluži tāpat kā medību suns uztrūkstas no miega un traucas pakaļ medījumam, tāpat savā migā mostas sirds, iegavilēdamās mežonīgā priekā par atgūto brīvību un vaļu bez ierobežojuma sekot saviem impulsiem. Katram savs brīvais atvēziens, katrs nokļūst pie Sātana pa savu ceļu. Te nepastāv ilgstoši savtīgo interešu aprēķini: griba acumirklī nokļūst pie sava objekta, gluži tāpat kā kalnu strauts netraucēti gāžas aizā: katrs indivīds gūst lielāko labumu, sagādājot pēc iespējas lielākas nepatikšanas savam tuvākam.” Hazlits savu eseju publicēja 1826. gadā, pusmūžā, toriju vajāts un ciezdams pastāvīgu trūkumu – tas droši vien pamatā neraksturīgi skarbajam tonim un mizantropijai, kas gan drīzāk ir pašnicinājums: “Vai gan man nav iemesla nīst un nicināt pašam sevi? Nudien ir un galvenokārt tāpēc, ka neesmu pietiekami nīdis un nicinājis pasauli.” Tomēr tas tāds nesarežģīts naids. Tas neatspoguļo to, ko izjūtu patlaban: perverso baudu reģistrēt apziņā visu, kas man nepatīkams un nepieņemams Amerikas vidienes priekšpilsētā, kur šobrīd atrodos un kur prieks atgriezties arī tāpēc, ka šī “visa” ir tik daudz. Tik tiešām: katrs nokļūst pie Sātana pa savu ceļu. Bauda sekot Hazlitam pa vispārākajā pakāpē elegantu angļu prozu nav no sliktākajiem.

Vladimirs Majakovskis
Mīlu
Maskava: Azbuka, 2002

Karstā jūlija brīvdienā, kad vienīgā iespēja tverties no bezspēcīgas saļimšanas saulē ir sameklēt ēnainu āra kafejnīcu un pasūtīt aukstu alu, man šķita, ka īsti piemērota lasāmviela būtu paplukusi dzejoļu grāmatiņa ar brīvi atlasītu Majakovska daiļdarbu krājumu. Apstājos un aizrāvos ar pašu pirmo krājumā ievietoto darbu – dzejnieka sarakstīto autobiogrāfisko konspektu, kas atgādināja anekdošu formā iesniegtu CV. Lakoniskas, aprautas rindiņas, viena vai divu vārdu teikumi, precīzi fiksētas sajūtas no bērnības laikiem. Ārkārtīgi simpātiska attieksme pret savām psiholoģiskajām traumām un mazvērtības kompleksiem. Pirmā bērnības atmiņa – tēvs pasūta literāro žurnālu, kurā ir arī humora lappusīte ar zīmējumiem. Puika atver žurnālu, iebaksta ar pirkstu bildītē un smejas par to, cik tā ir smieklīga, visi pieaugušie smejas līdzi. Tikai vēlāk Majakovskis sapratis, ka visi smējušies par viņu, bet žurnālā nekā īpaši smieklīga neesot bijis. Vēl kāds gadījums – tēvs vedis viņu sev līdzi uz mežu, bijis jau tumšs. Piepeši, ejot aiz tēva, puika saņēmis sejā sitienu ar atvilktu mežrožu krūma zaru. Sāpēs iekliedzies, viņš izgājis nogāzē un lejā, ielejā ieraudzījis elektriskā gaismā mirdzošu rūpnīcu. “Tajā brīdī es vīlos dabā. Tā bija pārāk neuzlabota,” raksta Majakovskis.

Ilmārs Šlāpins

 

Mīti Latvijas vēsturē. Rakstu krājums
Sastādītājs Kaspars Zellis
Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla Latvijas Vēsture fonds, 2006

Plānām, mīkstos vāciņos iesietām un neuzkrītošām grāmatiņām piemīt spēja koncentrēt mazajā papīra ķermenītī nesalīdzināmi lielāku saturu, spēcīgu attīstības enerģiju un, protams, ēdelīgam lasītājam dāsni pabērto vēstures literatūras ēsmu – zemsvītras piezīmes. 2005. gadā LU vēstures doktorantiem lasītais kurss “Mīti Latvijas vēsturē” visai atšķirīgās tēmās strādājošus jaunus vēsturniekus vienojis nepieciešamībā pēc konceptuāli jauniem veco mītu izvērtējumiem. Vai pētniecībai būtu iespējams izrauties no nebeidzamā vēstures pārrakstīšanas riteņa, kurā vieni stāsti tiek aizstāti ar citiem? Tieši stāsti, to nomaiņa, aizmiršanas un atcerēšanās attiecības, ticības, respektīvi, mitoloģizācijas pakāpe varētu būt mūsdienās visaizraujošākā vēstures tēma, kurā pētnieks vienmēr balansē starp vērotāja un stāstnieka lomām. Kā raksta Kaspars Zellis, kurš skarbi apkaro “nevainīgos latviešus” konsolidējošo, vācu laika kolaborāciju attaisnojošo un aktuālās “krievbaiļu” izpausmēs reproducēto “baigā gada mītu” un skaidro divkopienu situāciju ar jauna, abas kopienas konsolidējoša mīta trūkumu, “mīts ir dzīvs, tas attīstās un nevar tikt demontēts, vietā neradot citu mītu”. Cilvēki var nezināt faktus vai neticēt tiem, bet mīts ir tikai tas, kam tic.