Atdot vai neatdot

Pagājušomēnes kļuva zināms, ka Īslandes, kārtīgas un godīgas Ziemeļvalsts, pilsoņi nevēlas pildīt savas starptautiskās saistības, – Īslandes prezidents Olafurs Ragnars Grimsons paziņoja, ka neparakstīs likumprojektu par kompensācijām Lielbritānijas un Nēderlandes pilsoņiem, kas zaudēja savus depozītus bankrotējušās Īslandes bankas Landsbanki Nēderlandes un Lielbritānijas struktūrvienībā Icesave. Tā vietā īslandieši ar referenduma palīdzību gatavojas lemt, vai tie atdos vai neatdos naudu saviem kreditoriem. Parādu “aizbalsošana prom” ar referenduma palīdzību ir jauna neatdošanas forma, tāpēc ir vērts saprast, gan kāpēc Īslandei ir jāatdod parādi, gan kāds ir pamatojums to neatdošanai. Lai arī šāda parādu nemaksāšana var šķist pārsteidzoša, būtībā tā nudien nav jauna parādība.

Problēmas ar neatdotiem parādiem laikam ir tikpat vecas kā kredīts pats. Jau Babilonijā bija attīstīti sarežģīti naudas kontrakti un kredīti, kas radīja intensīvu saimniecisko darbību. Un jau Babilonijā cilvēki novēroja, ka kredīts var radīt burbuļus un “gaisa dārzus”. Īpaši norūpējušies babilonieši bija par augļu procentu iespaidu uz ekonomiku. Procentu maksājums pārdala naudu par labu kreditoriem. Ja naudas daudzums ir galīgs, bet no tās jānomaksā procentu augļi, drīz vien kreditoriem pieder arvien lielāka kopprodukta daļa. Ja vienam naudas ir vairāk, tad otram arvien mazāk, līdz ar to dažiem parādniekiem naudas parādu atdošanai vairs nepietiek. Nespējot samaksāt, tie aizņemas, lai atdotu, tātad maksā procentus dubultā. Divtik lieli procenti tikai paātrina naudas aizplūdi pie kreditoriem, un nu kredītņēmējam tās palicis vēl mazāk. Vēlreiz aizņemoties, lai atdotu, nu jau procentu maksājums ir dubults no dubulta jeb četrkāršojies. Četrkāršotā dubultojums ir astoņkārtīgs, astoņkārtīgā procenta dubultojums sešpadsmitkārtīgs – saliktie procenti aug ģeometriskā progresijā. Ja salikto procentu vai pārlieka kredītu īpatsvara ekonomikā dēļ par kredītu maksājamie procenti sāk augt ātrāk nekā ekonomika, drīz visa nauda pieder tikai kreditoram. Kā savietot nepieciešamību radīt kredītu, lai padarītu par iespējamu aizņemšanos industriālam progresam, ar saprātīgu balansu ienākumu vienlīdzībā un brīvības nodrošināšanā?

Babilonijas un citu Tuvējo Austrumu valstu pieeja laika posmā no 2500. līdz 300. gadam p.m.ē. bija, varu pārņemot jaunam ķēniņam vai ekonomikai nonākot sarežģītā stāvoklī, norakstīt visus parādus. Pavalstnieki bez parādiem nozīmēja, ka jaunais valdnieks varēja nodrošināt augošu ekonomiku, izmantojot privāto iniciatīvu, jo ekonomikas subjekti bija brīvi un kredītspējīgi. Tāpat neveidojās pārlieku bagātas dzimtas, kas uzurpētu ekonomisko varu un sāktu oligarhiski apdraudēt pašu ķēniņu, bet ekonomikā arvien bija iespējas attīstībai. Vairāki ekonomikas vēsturnieki uzskata, ka kādā brīdī bagāto kreditoru intereses Babilonijā ņēma virsroku pār sabalansētu attīstību un pārlieko procentu maksājumu slogs sagrāva civilizāciju; iespējams, Bābeles Tornis simbolizēja nekustamā īpašuma buma maksimumu, gluži kā Dubajā tikko atklātais Burj Dubai debesskrāpis bija skaists akords tās bankrotam.

Izmantojot babiloniešu izstrādāto un citu valstu aprobēto sistēmu, arī Jēzus Bībelē piedāvā saimnieciskās dzīves atjaunotni. Savā pirmajā sprediķī (Lūkas 4:14–30) Jēzus sola visiem tā Kunga Žēlastības gadu, kas ebreju tradīcijā nozīmētu vispārēju parādu atlaišanu. Tomēr kristietības doktrīnā tika izlemts izvairīties no pārlieko parādu problēmas, nevis tos ik pa laikam norakstot, bet bremzējot to izsniegšanu. Noliedzot augļošanu, tika cerēts radīt stabilu ekonomiku, bez Babilonas pārmērībām, balstoties, piemēram, uz šiem izjustajiem vārdiem (Ecehiēla 18:13): “Kas naudu aizdod un plēš augļus, – vai tad tāds cilvēks lai dzīvotu? Nē, tam nebūs dzīvot. Tādēļ ka viņš darījis visas šīs negantības, tam jāmirst, viņa asinis lai nāk pār viņu.” Šādā ekonomikā nebija iespējams, ka procentu augļi pārvērtīs kredītu verdzībā, tāpēc neatdots parāds varēja izveidoties tikai tad, ja parādnieks naudu notrieca. Līdz ar to pamatoti bija viduslaiku parādu cietumi, kuros likt amorālus līdzpilsoņus. Tomēr bez kredīta ekonomika stagnē, tāpēc pamazām stingrā antiaugļošanas doktrīna sāka bālēt un kredīts atsāka sūkties viduslaiku sabiedrībā, ātri parādot savu spēju nodrošināt strauju izaugsmi.

Nācijām saredzot, cik strauji var attīstīties kapitālismā, viduslaiku striktās normas tika atmestas, un mūsdienu kapitālismā uz procentiem aizdotu naudu izmanto ārkārtīgi plaši. Tomēr mūsdienu ekonomiskās iekārtas radītāji labi apzinājās, ka uz procentiem uzliktu procentu apjoms aug ģeometriskā progresijā un ir teorētiski neatmaksājams, tāpēc, lai novērstu parādu verdzību, kas varētu rasties no biznesa kļūmes, izdomāja bankrota konceptu.

Bankrots ir individuāli piemērota parādu atlaišana, ja aizņēmējs nonācis naudas atdošanas grūtībās. Tas noņem risku un līdz ar to padara iespējamus lielizmēra uzņēmumus un spekulācijas – kapitālisma dzinējspēku. Nudien, kapitālisms bez bankrota ir gluži kā kristietība bez elles – neiedomājams savienojums! Uzņēmējs bieži aizņemas miljonus kredītiestādēs. Tomēr ir labi zināms, ka ne tuvu ne visi biznesi ir sekmīgi. Nesekmīgas darbības rezultātā, nokļuvis miljonu lielos parādos, nelaimīgais nespētu tos atdot līdz mūža galam. Zinot šādu perspektīvu, neviens neuzsāktu savu biznesu. Bez iespējas bankrotēt mums būtu jāaizliedz kredīts kā parādu verdzību radošs, taču tas vienlaikus padarītu neiespējamu kapitālistiskās attīstības progresu.

Mūsdienu kapitālisma sistēmās individuāls bankrots un parādu norakstīšana ir ļoti plaši izplatīta parādība. Ik gadus bankrotē 1, 1 līdz 1, 5 miljoni amerikāņu, no vienkārša melnstrādnieka līdz Nikolasam Keidžam, bankrotu un līdz ar to parādu norakstīšanu ir pārdzīvojis gan General Motors un American Airlines, gan Texaco, SAAB un spožākās bankas. Pat gluži maksātspējīgas firmas bieži nodala un bankrotam pakļauj kādas savas daļas, piemēram, pametot neveiksmīgu nekustamā īpašuma projektu līdzīgi, kā to dara Amerikas hipotēku ņēmēji un pat bankas pašas.

Gluži tāpat, valstīm kļūstot par aizņemšanās subjektiem, tās var kļūt nespējīgas atdot parādus un bankrotēt. Valsts bankrots var iestāties, vai nu valstij pašai uzņemoties pārliekus parādus, kā Grieķijā, vai tai nespējot segt savas garantijas privātajam sektoram, kā Īslandē un Latvijā. Valstij pasludinot maksātnespēju, tiek izvērtēts tās dziļums un parādi daļēji norakstīti. Tā, piemēram, Argentīna pēc 2001. gada valūtas krīzes uzspieda valsts kreditoriem 85 procentu atlaidi. Pasaulē nav gandrīz nevienas valsts, kas savulaik nebūtu bankrotējusi. Pagājušajā gadsimtā Eiropā vien notika 16 valstu bankroti, 19. gadsimtā Spānija pat pamanījās bankrotēt 6 reizes pēc kārtas! Kad pasaules ekonomikai uzbrūk lielāki satricinājumi, valstu maksātnespēja bieži kļūst masveidīga. Laikā starp 1820. un 1840. gadu, kā arī 20. gadsimta 50. gadu sākumā aptuveni puse pasaules valstu kavēja norēķinus ar kreditoriem. Reta valsts ir sasniegusi labklājību un industrializējusies, pa ceļam vairākas reizes nebankrotējot. Eiropā ne reizi maksātnespēju nav pasludinājušas tikai Skandināvijas valstis, Beļģija un Holande, tomēr tajās visās ir bijuši augstas inflācijas viļņi, kas arī ir parādu norakstīšanas veids. Āfrikā ne reizi nav bankrotējusi tikai Maurīcija, Latīņamerikā nekad nebankrotējušu valstu nav vispār, bet Āzijā tādas ir sešas, ja ieskaita Koreju, kura krīzes laikā 1997. gadā nebankrotēja tikai tāpēc, ka saņēma lielu SVF atbalstu.

Ja karalis nevēlas bankrotēt tieši, atsakoties maksāt daļu parādu, un nevēlas pacelt nodokļus līdzpilsoņiem, lai atdotu valsts parādus, jo baidās, ka ekonomika sāks bremzēties, tad trešā, visizsmalcinātākā, izvēle ir zelta satura mazināšana monētās. Karalim paliek vairāk zelta, pilsoņiem vairāk monētu un zemāki nodokļi, stimulējot ekonomiku. Neskaitot bagātīgo pieredzi viduslaikos, kopš 1970. gada vien pasaulē ir notikuši jau 188 šādi devalvācijas gadījumi.

Amerikas Savienotās Valstis izmēģināja maksājumu pārtraukšanu Pilsoņu kara laikā, tomēr nākošajā lielajā krīzē izlēma samazināt dolāra zelta saturu, proti, devalvēt valūtu 1933. gadā un vēlreiz Niksona laikā, un tad caur nepārtrauktu inflāciju radot arvien uz leju peldošu kursu, kas pazemina dolāra vērtību un nepārtraukti pārdala ASV parādu par labu pašai ASV. No 1976. gada līdz 2006. gadam ASV šādā veidā norakstīja sev par labu ārējo parādu 28 procentu no IKP apmērā. Federālo Rezervju priekšsēdētāja Bena Bernankesa vadībā veiktā “kvantitatīvā atvieglināšana” jeb naudas drukāšana masīvos apmēros ir šīs politikas paātrinājums. Protams, tas iespējams tikai tāpēc, ka pārējā pasaule aizdod Amerikai dolāros – “kosmiski pārmērīga privilēģija”, kā savulaik to nosauca Francijas finanšu ministrs Valerī Žiskārs d’Estēns.

Valstij piederošs uzņēmums ir atsevišķa saimnieciska vienība. Gluži kā privātais uzņēmums, arī šāds var bankrotēt, lai gan valsts joprojām ir maksātspējīga – tas no valsts ir saimnieciski atdalīts. Dubajas emirāts nesen paziņoja, ka tam piederošā Dubai World, kas ir emirāta ļoti lielas daļas būvniecības attīstītājs, finanses negarantēs ar valsts naudu (lai novērstu saistību nepildīšanu, tam gan vēlāk palīdzēja kaimiņu Abu Dabi emirāts).

Analoģisks princips ir attiecināms arī uz valstij piederošu banku. Kad Kazahstānas valsts pārņēma banku BTA (nekādas saistības ar latviešu apdrošinātāju), kas bija iekļuvusi līdzīgās grūtībās kā mūsu Parex, tā uzspieda bankas kreditoru apvienībai (t.s. sindicētajiem kreditoriem) parādu atlaišanu 66 procentu apmērā, sakot, ka valsts pienākums nav segt privāta biznesa zaudējumus, bet tikai nodrošināt banku sistēmas stabilitāti. Protams, kreditori šādos brīžos nav priecīgi. Viens no BTA kreditoriem bija amerikāņu banka Morgan Stanley. Tā kategoriski uzstāja uz parāda atmaksu pilnā apmērā, ieteica to dzēst no Kazahstānas valsts līdzekļiem un draudēja panākt visas Kazahstānas banku sistēmas bankrotu. Kā precīzi norādīja Financial Times komentētājs, bijušais ERAB bankas direktors Vilems Buitlers, šāda prasība bija negodīga. “Mūlis caur saulesbrillēm varēja redzēt, ka Kazahstānā ir nekustamā īpašuma burbulis,” un to noteikti pirms naudas aizdošanas skaidri redzēja arī Volstrītas baņķieri ar zinātņu doktora grādiem. Morgan Stanley aizdeva Kazahstānas bankām, apzinoties risku. Kā jau kapitālismā pienākas – ja aizdevums drošs, peļņa maza, risks lielāks – arī augļi lielāki. Augstā likme nozīmēja, ka Morgan Stanley apzinās risku zaudēt naudu. Protams, visjaukāk ir saņemt gan paaugstinātu peļņu, gan panākt, ka vienkāršie kazahi caur nodokļiem sedz zaudējumus.

Eiropas konkurences komisāre Nellija Krūsa uzstāj, ka, ja banka saņem valsts atbalstu, tad zaudējumi ir jāsedz nevis nodokļu maksātājiem, bet bankas akcionāriem un kreditoriem. Ja nodokļu maksātāji vienkārši sedz bankas kreditoru prasības, tad šādi kreditori gūst negodīgu atbalstu. Kā precīzi norādīja Vilems Buitlers, tā ir valsts nozagšana – kapitālisms peļņā, bet sociālisms zaudējumos. Citiem vārdiem, šādos apstākļos nebankrotēt ir negodīgi.

Pēc Parex bankrota Latvijas pārrunu vedēji Parex kreditoru bankām, Parex eiro obligāciju turētājiem un Kargina kungam un Krasovicka kungam apsolīja izmaksāt visu summu, tā pārkāpjot gan ES godīgas konkurences nosacījumus, gan vispārpieņemtu praksi, turklāt liekot Latvijas nodokļu maksātājiem segt privātus zaudējumus un ļaujot banku apvienībai nozagt Latvijas valsti. Šo parādu nevajadzēja atmaksāt, vismaz noteikti ne pilnībā, un tas nekādi nebūtu ietekmējis Parex spēju turpināt darbu. Tāpēc Starptautiskais Valūtas fonds savā pēdējā ziņojumā pieprasa Latvijas valdībai “pārtraukt procentu maksājumus subordinētajiem parādiem” (t.i., Kargina un Krasovicka depozītiem un banku apvienības kredītiem Parex), “kas ņemti pirms valdības ieguldījumiem bankas pamatkapitālā”.

Bankroti ir vajadzīgi, lai sistēma attīrītos, tomēr pārlieks bankrotu daudzums ir kaitējošs. Īpaši lielu kaitējumu ekonomikai var izraisīt banku bankroti. Bankas ir ļoti nestabili uzņēmumi, jo tām pašām pieder tikai 3 līdz 5 procenti naudas (investīciju bankās) vai 8 līdz 12 procenti naudas (depozītus pieņemošās bankās), ar kuru tās operē, atšķirībā no, piemēram, rūpniecībā pieņemtiem 25 līdz 40 procentiem. Pašu kapitāls 8 procentu apmērā no aizdotajiem kredītiem nozīmē, ka, ciešot no izsniegtajiem kredītiem tikai 8 procentus lielus zaudējumus, banka jau ir pazaudējusi visu savu naudu. Pat nelieli zaudējumi bankas padara maksātnespējīgas. 19. gadsimtā kapitālistiskās valstis piedzīvoja vairākus banku bankrotu viļņus, kurus pastiprināja noguldītāju bailes zaudēt depozītus. Pie pirmajām briesmām metoties izņemt savu naudu, tie padarīja visu banku sistēmu nestabilu.

Šāda situācija bija nepieņemama. Tāpēc blakus stabilitāti garantējošajai centrālo banku sistēmai tika izveidota valsts garantiju sistēma noguldījumiem. Valsts noteica, ka visi depozīti bankā līdz zināmam līmenim (šodien Latvijā – 50 000 EUR) tiks atdoti arī bankas bankrota gadījumā. Summas virs 50 000 EUR un bankai citu banku aizdotie kredīti netiktu garantēti, un bankrota gadījumā vienkārši tiek norakstīti. Garantējot depozītus, bet ne bankai izsniegtos kredītus, valsts balansē banku sistēmas stabilitāti ar pārlieka sloga radīšanu nodokļu maksātājiem.

Banku depozīti tiek garantēti visās Eiropas Savienības valstīs, turklāt nolūkā nodrošināt vienu no ES pamatbrīvībām – brīva kapitāla plūsmu – ES valstis garantē depozītu noguldījumu izmaksu arī citu valstu noguldītājiem. Īslande ietilpst Eiropas ekonomikas zonā (EEZ), kas ir atvieglots ES iekšējā tirgus variants, un arī ir apņēmusies garantēt citu ES valstu pilsoņu depozītus savā valstī.

Īslandes bankas izmantoja šo valsts garantiju, lai piesaistītu sev depozītus zem Icesave zīmola, bet iegūto naudu ieguldīja spekulācijās Volstrītā, firmu uzpirkšanā Lielbritānijā (vairākas lielas mazumtirdzniecības ķēdes, piemēram, Woolworth), Latvijā (Laima, Gutta, Depo utt.) un bezmērķīgos patēriņa kredītos savai vidusšķirai. Līdz ar pasaules ekonomikas krīzi Īslandes bankas kļuva maksātnespējīgas. Valdība tās pārņēma, bet atteicās apmaksāt jebkuras citas saistības izņemot depozītus. Taču arī valsts garantētie depozīti, kuru drošību Īslande bija vēlreiz apsolījusi, iestājoties EEZ, kopumā sastādīja milzīgu summu – 3, 8 miljardus eiro.

Īslandes parlaments apstiprināja lēmumu tos atmaksāt, kad ekonomika būs sasniegusi vismaz 2008. gada līmeni, bet ne ātrāk kā 2016. gadā, un noteica, ka atmaksas ikgadējais apmērs nevar būt lielāks par 6 procenta daļām no izaugsmes virs 2008. gada IKP lieluma, maksājot ne ilgāk kā 15 gadus. Tomēr īslandiešiem šķiet, ka pat šādi noteikumi ir pārāk piekāpīgi pret kreditoriem, un ceturtdaļa salas iedzīvotāju ir pieprasījusi referendumu par šo jautājumu, ko valsts prezidents nesen arī ir izsludinājis.

Īslandes gadījums ir īpašs nevis tāpēc, ka tā atteicās maksāt savu banku kreditoriem (tā ir ierasta prakse, kuru pat ierasti uzspiež SVF un Pasaules Banka), bet gan tāpēc, ka tā atsakās atmaksāt depozītus. Pirmo reizi kopš 20. gadsimta 20. gadiem valsts parādu atmaksa tiek saistīta ar tās izaugsmi, un šis ir pirmais gadījums ES un EEZ, kad netiek atmaksāti valsts garantēti depozīti. Tāpēc tādas lielās kreditorvalstis kā Lielbritānija uzreiz sāka draudēt, ka Īslandi nekad neuzņems ES, izslēgs no starptautiskās banku sistēmas utt. Tomēr vadošie mediju komentētāji, piemēram, The Economist sleja “Buttonwood”¹ atzīst, ka šoreiz sava daļa taisnības ir arī īslandiešiem.

Var teikt, ka Īslande, kas nemaksā pat likumā paredzētās saistības depozītu turētājiem, un Latvija, kas atmaksā pat bankai izsniegtos kredītus, ko pienācās samazināt, ir divu ekstrēmu rīcību pretpoli. Latvijas valdība acīmredzot cer, ka pārējā pasaule novērtēs latviešu godīgumu un kārtīgo raksturu un atsāks mūs kreditēt, tā ieliekot pamatu ekonomikas izaugsmei. Diemžēl finanšu tirgu analītiķi labi saprot, ka valstis bankrotē nevis vāja rakstura dēļ, bet tāpēc, ka nespēj norēķināties. Kazahstānas lēmums neatdot BTA kreditoriem viņu naudu uzlabo Kazahstānas maksātspēju, Latvijas lēmums atmaksāt visus ārvalstu kredītus pasliktina Latvijas maksātspēju. Tāpēc starptautiskajos tirgos varbūtība, ka Latvija neatdos savus parādus, mērīta kā CDS² indekss, tiek vērtēta kā divreiz lielāka nekā Kazahstānai. Tas viss, neraugoties uz mūsu centīgo iztapšanu.

Gluži kā seno laiku Babilonijā ir jāsaprot – ja krīzes laikā visu naudu atdos kreditoriem, debitori bankrotēs. Latvijas centieni gan norēķināties ar visiem ārvalstu kreditoriem, gan tās atteikšanās ķerties pie gadsimtos pārbaudītās naudas vērtības samazināšanas metodes nozīmēja, ka no apgrozības tika izņemts miljards latu, radot lejupejošu spirāli. Tā rezultāts tagad ir masveida bezdarbs, vadošu Latvijas uzņēmumu bankrots un daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīšana nabadzībā. Pēc Parex maksātnespējas pasludināšanas izvēle vairs nebija bankrotēt vai nē. Vienīgā izvēle diemžēl bija: kurš bankrotēs – Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi vai ārvalstu kreditori.

Ievērojamākais 20. gadsimta ekonomists Keinss savā darbā “Miera ekonomiskās sekas” brīdināja, ka cenšanās izspiest pārlieku lielu guvumu no Vācijas prasīs ieviest apspiedošu režīmu, kas uzkurinās nacionālistisku politisku pretreakciju. Gluži kā paredzēja Keinss, Vācijā drīz vien radās fašisms.

Protams, ka parādi ir jāatmaksā. Protams, ka jābūt godīgam. Tomēr godīgam jābūt pret visām ģimenēm – gan tām bagātajām, kas izsniedza kredītus, gan tām, kas tos saņēma, bet tagad masu bezdarba laikā nespēj atdot. Vissvarīgāk ir censties minimizēt bankrotu daudzumu, cenšoties krīzes samazinātos naudas līdzekļus sadalīt vienmērīgi starp visiem, nepieļaujot daudzu bankrotu. Bankrots nozīmē arī savstarpējās uzticības zudumu un sociālā kapitāla iznīcināšanu, liedzot iespējas vēlākai sadarbībai un tāpēc ir labs tikai ar mēru.

Vispareizāk būtu bijis nepieļaut trekno gadu pārmērības kreditēšanā un valsts tēriņos, atceroties, ka vēsturiski bieži strauja kreditēšanas un kapitāla plūsma ir ievadījusi valsts bankrotu. Valsts ekonomiskajai politikai bija jābūt tālredzīgai un piesardzīgai, vajadzēja veidot budžeta pārpalikumu, pēc iespējas bremzēt “burbuļu” veidošanos, toties veicināt industriālo attīstību. Taču to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Cilvēce nemācās no savām kļūdām, un katrā nākamajā reizē visiem liekas, ka “šoreiz ir citādi”, jo “tagad ir interneta (dzelzceļa utt.) laikmets” vai “Latvija tagad ir ES (Hanzas savienības utt.) dalībvalsts”, “tagad mēs pievienosimies eiro (vispasaules zelta standartam utt.)”…

Iespējams, vienīgais ceļš, kā droši izbēgt no nākamā valsts bankrota, ir nepārtraukti eksportēt vairāk nekā importēt, tā arvien ievedot jaunu naudu. Tātad nevis aizņemties, bet pašam būt kreditoram, kā to mūsdienās sekmīgi dara Ķīna, Vācija, Japāna, Koreja un daudzas citas uz eksportu balstītas valstis ar mākslīgi pazeminātiem valūtu kursiem. Tas gan nozīmētu, ka daļa no nopelnītā izzustu citu valstu bankrotos un inflācijā. Tomēr šo bagātības daļas zaudējumu varētu uzskatīt par pieņemamu, lai gūtu palielinātu peļņu no starptautiskās tirdzniecības, kas ir vienīgais drošais veids bagātības uzkrāšanai attīstības valstīs un atsver zaudējumus no izsniegtajiem kredītiem citām valstīm.

Diemžēl Latvija ir izvēlējusies vissliktāko scenāriju. Tā nevietā pārmaksā kreditoriem un vienlaikus iznīcina savu ekonomiku ar vēsturē vēl nebijušu ātrumu, tādējādi nepieļaujami apdraudot eiropeizāciju, demokrātiju un kapitālismu un sabrūkošās ekonomikas dēļ radot nopietnus valsts maksātnespējas draudus.  

Latvijas mūsdienu valdnieku pareiza izvēle būtu bijusi daļēji apmaksāt Parex kreditoru banku, Parex eiro obligāciju, Kargina kunga un Krasovicka kunga aizdevumus, kuru kopējā vērtība ir virs miljarda eiro. Tādējādi būtu varējuši ietaupīt kādus 500 miljonus eiro, protams, ievērojot mūsu ES saistības, garantējot un atmaksājot pilnībā Parex depozītus.

Latvijas valsts ārējais parāds ir relatīvi neliels. Mūsu problēma ir milzīgie Latvijas privātpersonu kredīti, kas krīzes laikā daudziem kļuvuši neatmaksājami. Labs veids šo bankrotu atrisināšanai būtu šo kredītu konvertācija uz latiem ar sekojošu valūtas kursa maiņu, kas faktiski dzēstu daļu saistību ar inflācijas palīdzību. Valsts varētu apņemties samaksāt bankām 50 procentus zaudējumu (ap 3, 5 miljardiem eiro), prasot atlikumu segt 25 procentu apmērā Zviedrijas Centrālajai bankai un 25 procentus pašām bankām. Šāda krīzes risinājuma forma nozīmētu, ka Latvijas valstij, tās uzņēmumiem, bankām un iedzīvotājiem nebūtu jābankrotē. Tā būtu pieņemama visiem, jo kompensētu gan banku, gan kredītņēmēju zaudējumus. Tā ļautu atsākt izaugsmi, jo īpaši, ja būtu apvienota ar ekonomikas izaugsmes plānu, kas nodrošinātu strauju eksporta palielināšanu un tā ienestās naudas ieguldīšanu attīstībā un rūpniecībā. Plānā noteikti būtu jāietver arī mehānismi industriālā kredīta atsākšanai un inovatīvas ekonomikas radīšanai. Tad Latvijas Banka varētu no jauna vest patstāvīgu monetāro politiku, un būtu iespējams atsākt naudas apriti ekonomikā, nodrošinot atbilstošu naudas masas apjomu un tā panākot ekonomikas atdzīvošanos. Vienlaikus būtu jāizstrādā skaidra valūtas politika un sadarbībā ar ES jāpanāk tās stabilitāte pie jaunā piesaistes kursa ar pēc iespējas mazāku inflāciju. Tad mums būtu cerība atsākt izaugsmi.

Kredīts ir kapitālisma izaugsmes dzinulis un reizē posta aizmetnis. Izprotot un sadzīvojot ar tā cikliskumu, varam radīt ilgtspējīgu valsti. Tikai saprotot, ka pasaules vēsturē ir novērotas vien trīs izejas no parādu krīzes – pasargāt kreditorus, turot cietu naudu un uzliekot nodokļus, lai atmaksātu aizdevumus, bet vienlaikus iznīcināt pilsoņu labklājību un ekonomiku (ļoti slikta ideja, jo var novest pie vēl lielākiem parādiem un ekonomikas sagruvuma), turēt cietu naudu, bet neatmaksāt valsts ārējo parādu vai stimulēt reālo ekonomiku, dodot cilvēkiem darbu un iespēju pelnīt, pazeminot valūtas vērtību un mazinot pilsoņu parādus (vēsturiski visveiksmīgākie plāni, kas galu galā parūpējas arī par kreditoriem) – mēs varam saprast Latvijas spēles kārtis.

Laiki mainās, bet karaļu problēmas paliek vienas un tās pašas. Arī Latvijas valdniekiem jāsaprot, ka vienīgi ik pa brīdim dzēšot pārmērību uzmestos burbuļus un salāgojot kreditoru un debitoru intereses, vienīgi parūpējoties gan par bankām – mūsu ekonomikas asinsriti, gan reālo ekonomiku – ekonomikas mugurkaulu, varam cerēt uz sabalansētas, taisnīgas un progresīvas sabiedrības attīstību.

¹ Voting Away Your Debts, The Economist, 2010. gada 9. janvāris.

² Credit Default Swap jeb kredītrisku izslēdzošais finanšu instruments.