|
Medeski Martin & Wood
Radiolarians: The Evolutionary Set
2009, Indirecto Records
Jaunas, vēl neatklātas dzīvības formas
Džons Medeski (klavieres, sintezators), Bilijs Mārtins (perkusijas) un Kriss Vuds (bass) šobrīd ir viens no jaudīgākajiem džeza trio ne tikai tradicionālā šī žanra izpratnē, bet arī tāpēc, ka spējuši paplašināt priekšstatus par to, ko iespējams spēlēt šādā sastāvā. Ansamblis izveidojies 1991. gadā, mūziķi paralēli ar lielu entuziasmu ir darbojušies arī citos projektos, taču vēriens, ar kādu realizēta “radiolāriju” koncepcija, ļauj to salīdzināt ar Mailza Deivisa 60. gadu nogales ierakstu sesijām, kurās dzima džezroks. Radiolārijas ir sīki planktonveida vienšūņi, kas mīt siltajos okeāna ūdeņos un ir kļuvuši slaveni ar saviem krāšņajiem krama oksīda skeletiem. Albumu sērijā “Radiolarians” mūziķi apkopoja savu pieredzi koncertturnejas laikā, ietērpjot muzikālās idejas skeletu dzīvā organismā ierakstu studijā. 2008. gadā iznāca pirmais no sērijas albumiem, pēc gada vēl divi, bet gada nogalē tika izdots pilnais komplekts, kurā ietilpa arī viens koncertalbums, viens populāru dīdžeju veiktu remiksu albums, divas dubultās vinila plates ar labāko no visa, kā arī DVD disks ar pilnmetrāžas filmu par tā visa tapšanu. Fantastiska dāvana dzīvas un asprātīgas mūzikas cienītājiem, tajā apkopotais materiāls ir tik dažāds un daudzveidīgs, ka brīžiem šķiet – nu jau trakāk vairs nevar būt.
Līdzīgi: Ceramic Dog “Party Intellectuals”, 2008, Pi Recordings
Rachid Taha
Bonjour
2009, Wrasse Records
Mīlestība ienāk caur ausīm
Alžīriešu izcelsmes francūzis no strādnieku ģimenes, kas 1968. gadā pārcēlās dzīvot uz Franciju, strādājis siltumiekārtu rūpnīcā, izveidojis naktsklubu “Atraidītie”, kur atskaņojis arābu mūziku pamīšus ar Led Zeppelin un Kraftwerk. Vēlāk spēlējis grupā “Zaļā karte”, bet kopš 1990. gada sācis solokarjeru ar dziesmām arābu un franču valodā, tekstos brīvi pārejot no vienas uz otru. Ar albumiem “Diwan”, “Made in Medina” un “Tékitoi” pieteicis jaunu žanru, kurā izmantoti rokmūzikai raksturīgi ritmi, griezīgi ģitāras tembri, arābu melodiskums, taču pats svarīgākais – viņa balss ar neatkārtojami vibrējošajiem līdzskaņiem. Pēc iepriekšējā albuma panākumiem par viņu ieinteresējās Braiens Īno, kurš labprāt piedalījies kopīgos koncertos. Uz vienas skatuves ar Rašidu kāpuši Led Zeppelin un Petija Smita. Pēc piecu gadu pārtraukuma Rašids Parīzē un Ņujorkā atkal ierakstījis albumu ar dziesmām dažādās valodās. Pats viņš apgalvo, ka vēlējies panākt kantrī mūzika ierakstiem raksturīgu skanējumu, mēģinot tuvoties saviem elkiem Bobam Dilanam un Rejam Kūderam. Saglabāts arī arābu popmūzikai raksturīgs saldums, arī albuma vāciņš ar rozā krāsas kiču liecina par nekautrīgu rotaļāšanos ar masu kultūras elementiem, taču dziesmas joprojām ir smeldzīgi lipīgas. 51 gada vecumā Rašids Taha nav pazaudējis neko no sava jauneklīgā šarma.
Līdzīgi: Smadj “Selin”, 2009, MVS Records
Ghetonia
Riza
2009, Italian World Music
Piejūras klimata smagais raksturs, kas atstāj neizdzēšamas pēdas
Itālijas zābaka papēdī – Apūlijas piekrastē dzīvo neliela etniska grupa, kas cēlusies no Homēra laiku grieķiem un runā savā griko dialektā. Ghetonia ir kultūras kopa, kas cenšas saglabāt šīs savdabīgās kopienas identitāti, bet albums “Riza” (tulkojumā – saknes) satur koncerta ierakstu audio CD un DVD formātā, kas patiesībā ir vairāku gadu desmitu ilgas radošas darbības rezultāts. Ansambļa centrā ir ģitārists un dziedātājs Roberto Liči, kas praktiski visu koncerta laiku nosēž vienā pozā – atmetis atpakaļ adītajā cepurītē tērpto galvu, pievēris acis un lepni izslējis ģitāras grifu. Mūzika, kuras pamatā ir Salento reģionam raksturīgā tarantellas forma pizzica, ir fascinējoša un aizgrābjoša – vienlaicīgi deja un balāde, dziedama zvejnieku krodziņā pēc smagas darba dienas, veroties zvaigznēs un Mēness atspīdumā joprojām vēl siltās Vidusjūras viļņos. Lielisks apliecinājums tam, cik dažāda un daudzveidīga ir Itālijas kultūra, kuru mēs no malas esam pieradušu uzlūkot kā monolītu un nesatricināmu.
Līdzīgi: Mattanza “Il Meglio dei Mattanza”, 2009, Italian World Music
Ilmārs Šlāpins
|