|
Deivids Bērns
Divriteņa dienasgrāmatas
Ņujorka: Viking, 2009
Jau daudzus gadus kādreizējais grupas Talking Heads līderis un joprojām apskaužami darbīgais mūziķis un mākslinieks Deivids Bērns par pārvietošanās līdzekli vislabprātāk lieto divriteni. Ņujorkā viņš ir aktīvs šī transportlīdzekļa aizstāvis un sadarbībā ar pilsētas domi ir pat uzstādījis dažādos tās rajonos izteiksmīgas skulptūras, pie kurām iespējams braucamo pieslēgt. Pērnā gada nogalē izdotajā grāmatā Bērns tomēr neapcer divriteņošanas tehniskos vai sociālos aspektus. Kaut gan grāmata sadalīta nodaļās, no kurām katra veltīta citai pasaules pilsētai (ASV pilsētām atvēlēta viena kopīga nodaļa, taču tai ir apakšnodaļas), kur Bērns ieradies vai nu muzicēt vai atklāt izstādi, ņemot līdzi savu salokāmo divriteni, nevar teikt, ka tā īpaši papildinātu priekšstatus par attiecīgo vidi. Tā, gluži tāpat kā pati riteņbraukšana, kalpo tikai par impulsu un atspēriena punktu domāšanai – suņu uzvedība Buenosairesā asociatīvi vedina uz pārdomām par pozām, ko mēdz ieņemt cilvēki un par viņu noslieci uz vardarbību; 30. gadu padomju žurnālu izstāde – par vēsturi un veidiem, kā mēs uz to (at)skatāmies; kādas vakariņas Berlīnē – par gaistošo un nezūdīgo skaistumu. Bērns vienmēr sāk ar galvu.
Ieva Lešinska
Vladislavs Krapivins
Karavelas ēna
Rīga: Liesma, 1976
Pamanīju šo grāmatu lietoto mantu veikalā Otrā elpa un sirds sažņaudzās piepešā nostalģijas uzplūdā – tā ir grāmata, kas atbildīga par krietnu bērnības traumu sauju manā azotē. Zīmīgi, ka arī pati grāmata ir par to pašu – par bērnības atmiņām, kas noteikušas autora dzīvi, liktenīgās izvēles, fīlijas un fobijas. Sapratu, ka man tā ir jāizlasa no jauna. Jāizlasa terapeitiskos nolūkos. Skaidrs – stāsts ir par kara laika bērniem, salšanu dzīvoklī un kartupeļu miziņu cepšanu uz krāsns durtiņām. Tad tāpēc man bija tik saprotama izrāde “Mans nabaga Marats” gadus divdesmit piecus vēlāk. Stāsts ir arī par to, kā izsalkušā un nosalušā puišeļa rokās nokļūst pirmā īstā grāmata – iekuru kaudzē nonākusī Stīvensona “Bagātību sala” bez vākiem un titullapas, kas pārņem savā varā uz turpmākajām astoņām stundām un vēl ilgāk. Tur ir precīzi aprakstīts tas lasīšanas modelis, ko es bērnībā alku pieredzēt un laikam jau tas man izdevās – tā pilnīgā pazušana rakstīta teksta veidotajā pasaulē, saplūšana ar to, viendimensionālas virtualitātes radīšana savā apziņā. Lietas, kas mūsdienās ir kļuvušas tik retas. Jā, un vēl šādi tādi sīkumi – “sasalušu kāpostu zupa”, “divkrāsu zīmulis, no vienas puses melns, no otras – oranžs”, kuģītis, kas izveidots no valrieksta pusītes, un tā peldināšana pagalma peļķē…
Ilmārs Šlāpins
Ilze Konstante
Jānis Osis. 1926-1991
Rīga: Neputns, 2009
Es šajā gleznotāja Jāņa Oša dzīves un mākslas stāstā meklēju atkal jaunu iespēju piekļūt laikam, pret kuru negribot esmu nocietinājusi savu sirdi – mācu sevi mīlēt laiku, kurā esmu bijusi, un cilvēkus, kurus esmu satikusi, bet neesmu sapratusi. Laiku starp Oša sparīgo1951. gada diplomdarba gleznu “Latviešu zvejnieki”, par kuru viņam solīja, bet Oto Skulmes atsauksmju dēļ tomēr nepiešķīra Staļina prēmiju, līdz gaišajām, vieglajām jūras ainām, kādas es gāju pie viņa pirkt uz darbnīcu Āgenskalna priedēs 80. gadu sākumā. Gāju pa astoņdesmito gadu ielu garām četrdesmitajiem – Oša bērnības mājai Melnsila un Kristapa ielas stūrī, garām sešdesmitajiem, restorānam Baltija, kafejnīcai Priedes, ko septiņdesmitie jau bija izķēmojuši, un, Dieva vārds, man ir sajūta, ka neko, pilnīgi neko no tā visa nesapratu. Apmēram tā kā Osis 1953. gadā, apskatījis Ermitāžu, rakstīja savai tā laika mīļotajai Mirdzai Ramanei: “Impresionisti jau arī ir pārstāvēti – ir viens tāds sūds no Manē un divi tādi paši no Renuāra –, ja jau nerāda, tad nerāda nemaz, nekā parāda no kāda cilvēka pakaļu un saka – lūdzu, iepazīstaties, tas ir Krastiņa kungs, par piemēru.” Nu, lūk, kaut kādā nozīmē šī grāmata ir seja tam laikam, no kura esmu redzējusi pakaļu.
Inese Zandere
Darbs sārtajā
Gustavs Meirinks
Maskava: Enigma, Nezavisimaja gazeta, 2004
Grāmatā iekļauti austriešu rakstnieka Gustava Meirinka stāsti un apbrīnojamais romāns “Golems” (1915), kuru var lasīt gan kā savdabīgu gotisko prozu, gan kā ceļvedi kabalā vai okultismā. Vai pat kā mistisku ceļvedi pa Prāgu, pa šo šausminošo, spokaino pilsētu “ar netveramo pulsu”, kurā Meirinks lasītāju aizved līdz bijušajam ebreju geto ar mājām, kas visas bija “apdullinoši pelēkā krāsā un šķita tikpat nelaimīgas un pamestas kā veci, ļauni, visu aizmirsti dzīvnieki, kas sērdienīgi un nolemti spiežas cits pie cita lietū”. Šī ebreju kvartāla iedzīvotājus, kā raksta Meirinks, reizēm pārņem tāda kā garīga epidēmija, un tad mazo ielu labirintā sabiezē kaut kas rēgains un ļaunīgs – Golems... Taču šis visu zinošais dubultnieks Meirinkam ir vienīgais, ar kura palīdzību iespējams ielūkoties sevis paša tumšajos nostūros, jo “mūsu dzīve nav nekas cits kā ārēju formu ieguvuši jautājumi [..] un tas, kas dzīvē saskata ko citu, ir neprātis.”
Uldis Tīrons
|