Kārdinošā un bezcerīgā saziņa ar Ilmāra Blumberga izstādi

Latvijas mākslā ir tādi autori, par kuriem jau aizrakstīts līdz vispārākajai pakāpei. Viņi vairākkārt nosaukti par izciliem, ģeniāliem un no visādiem viedokļiem brīnišķīgiem. Tad vēl viņiem, kā piemēram, 2009. gadā Ilmāram Blumbergam, piešķir balvu par mūža ieguldījumu skatuves mākslā, un liekas, ka nu visi vārdi būtu izrunāti un uzrakstīti, ka diez vai palikušas pāri kādas atbilstošas kombinācijas. Un tad tas norunātais, norakstītais un nobalvotais mākslinieks sarīko personālizstādi, kas pārsteidzošā kārtā aicina meklēt vēl jaunus vārdus un teikumus.

Iepriekš veiktās intervijās viņš gan pukojas par neiespējamo misiju – konvertēt vizuālas mākslas sakāmo ar vārda mākslas palīdzību. Tomēr nekas cits jau neatliek, jo kā citādi parunāt ar tiem, ar kuriem nevar pazīmēt. Un turklāt tie runātāji paši nav nekādi zīmētāji, kā es, piemēram. Šķiet, ka Ilmārs Blumbergs ir viens no tādiem nedaudzajiem māksliniekiem, kas par šo tēmu nevis koķetē un, pakļaujoties vārda mākslas pārstāvju apstrādei, tomēr mēģina kaut ko ar viņiem sarunāt, bet vienā mierā atļaujas veselu sarunu norunāt par to, ka nerunās. (Sarunā ar Uldi Tīronu žurnāla Rīgas Laiks 2003. gada novembra numurā.) Hm, ja tas viss būtu vienkārši, varētu viņam piezvanīt un pajautāt kaut ko, nevis meklēt vecas publikācijas, bet ir sarežģīti, un tā darīt nevar. Pirmkārt, baidos zvanīt nepazīstamiem cilvēkiem, un, otrkārt, tas, kuram esot kas sakāms, esot zīmējošais, nevis runājošais Ilmārs Blumbergs.

Tomēr izstāde “Stikla pērlīšu spēles”, kā jau daždien labas izstādes, vedina uz visādām izjūtām un izdomām. Tā it kā nomet cimdu skatītājam, prasot cienījamu reakciju. Un tā kā man savukārt īsti nepadodas domāt nerakstot, tad jāraksta vien ir. Varbūt šo saziņas rēbusu glābtu trolejbuss. Mākslinieks vairākkārt publikācijās piemin, ka, braucot trolejbusā un vērojot visu, kas nu apkārt notiek un kāds tas ir, aizraujas ar kaut ko, kas vēlāk ierosina idejas par mākslas darbiem vai iekļaujas tajos. Tāpēc ar zīmējošo Blumbergu es droši vien varētu vistiešāk sazināties, ja būtu kāda auss, kāja, lupata, pērlīte, krāsas pleķis vai vienalga vēl kāds izstrādājums.

Dīvaina jau nu tā mākslas daba vispār un Blumberga mākslas daba atsevišķi. Proti, tā uzrunā ļoti personiski. Vienalga, cik klišejiski tas izklausītos, skatoties šo viņa izstādi, top skaidrs, ka nav nekādas objektivizējamas auditorijas. Nav nekā, ko rakstā izvairīgi saukt par “skatītāju”. Viss, ko tur var redzēt – gleznas, asamblāžas, objekti un tamlīdzīgi, sazinās tieši ar mani, it kā mēs būtu labi pazīstami.

Ilmārs Blumbergs kādā sarunā ar Laimu Slavu (žurnāla Studija 2004. gada oktobra/novembra numurā) teicis, ka “citu tēmu jau māksliniekam nemaz nav – tikai viņa paša dzīve”. Laikam tāpēc to, kas ar mani notiek, skatoties Blumberga izstādi, nevar nosaukt ne par prieku, ne baudu. Drīzāk tā ir pietāte vai pat aizdomīgas bailes. Daudz šo izstādi skatīties nevar, tā ir sātīga kā..., kā ēģiptiešu ēdieni, piemēram. Vienīgi ēģiptiešu ēdieni neboksējas, neknaibās un nemēdās, tāpat arī neliek smieties, kamēr pamani, ka jāraud. Vienīgi otrā stāva ieapaļā siena ar pērļainajām glezniņām ļauj mazliet atslābt un it kā sapaijā, sakot, ka būs jau labi, ir jau arī kas glāsmains un harmonisks.

Pirmā gluži egoistiskā reakcija bija prieks, ka šai izstādē nav nekādu fotogrāfiju un filmu. Laikam tāpēc, ka tad tur būtu par daudz Ilmāra Blumberga, un par maz manis, un tas nav tik interesanti. 2004. gada personālizstādes “Māj-turība” sakarā mākslinieks (tai pašā sarunā ar Laimu Slavu) interesanti stāsta, kāpēc viņu tolaik saistīja fotogrāfija un kino: “Nevis no vārda “saistīt”, bet no vārda “atbrīvoties”. Kino un fotogrāfija, manuprāt, atbrīvo. Es varētu teikt, ka zīmējums un glezna sasaista, bet fotogrāfija, liekas, atver tev iespējas darīt i krāsā, i zīmējumā, i skaņās. Tu vari tur ietilpināt, ko tu domā par krāsu un vēl visu ko citu, bet pats galvenais – tu vari panākt to ļoti konkrēto taustāmību par notikumu, kuru vēlies attēlot. Fotogrāfija uz tevi iedarbojas tiešāk. Te nav starpnieka. Starp gleznu un skatītāju ir jābūt zināmai pieredzes, zināšanu bagāžai. Ir jāzina spēles noteikumi. Fotogrāfijā skatītājs un fotogrāfija kontaktējas uzreiz.” Tomēr liekas, ka Blumberga fotoprojekti ir pietiekoši aizraujoši un brīnišķīgi, bet nerada to staigno, ķepīgo un ļoti personisko saikni, kā tas ir ar izstādēm un izrāžu scenogrāfijām, kur nav vai ne tik tieši izmantoti dokumentālas izcelsmes attēli. Arī šai izstādē redzamajās maskās skaidrs, ka skatāmies uz paša mākslinieka sejas atveidu, tomēr tas no īstās sejas atrodas daudz tālāk nekā fotogrāfija. Tāpēc tai distancē satilpinās daudz kas cits.

Anotācijā lasām, ka šajā Rīgas galerijas izstādē ir eksponēti “74 mākslinieka glezniecības darbi, asamblāžas, objekti. Šajos darbos mākslinieks neaprobežojas ar mākslā ikdienišķiem materiāliem, bet izmanto plašu, krāsainu un neordināru materiālu klāstu – sveķus, plastmasu, koku, ogli, stiklu, dažādus organiskus materiālus, banālus ready-made objektus – pērlītes, plastmasas figūriņas u. c.” Tas par to, kas ir redzams. Par redzamā attiecībām ar izstādes nosaukumu citēts pats autors: “Šodien vienota kultūras principa, kas centrētos noteiktā mērķī, nav, tāpēc izstādes nosaukumā parādās daudzas “spēles”. Kodols mākslai nav nosaucams viens. Tas ir daudzpolārs, un nav klasificējams tik skaisti, kā bija Hesem. Nav īsti skaidri paši būtiskākie noteikumi, kas tā māksla ir. Turklāt pastāv jautājums par to, vai sabiedrībai spēle un spēlētāji vispār ir vajadzīgi?”

Īsti nemācētu iesaistīties sarunā par laiku, kas tas tāds ir un tamlīdzīgi, bet Blumberga izstādē likās, ka viņa galvā, sirdī un kur nu vēl māksliniekā notiek māksla, viss notiek vienlaikus. Viņš ir burtiski vienā laivā salicis Staļina un Hitlera figūriņas, vēl tur ir Bētlemes silīte ar vienu dzīvu un vairākiem asinīs mirkstošiem beigtiem bērniņiem, nu, un vēl visādi jēri un kareivji. Kaut kur tie visi kopā dodas pa vienu no Blumberga gleznām sarkanā gondolā. Manuprāt, vienlaicīgums ir tāda kā problēma un arī iemesls, kāpēc mākslinieks strādā, proti, lai izdarītu “to savādāk, nekā to darīju iepriekš”. Tāpēc arī Volfganga Amadeja Mocarta opera “Burvju flauta” nemainīgi labi kopš 90. gadiem noder Blumbergam par tādu kā prizmu, caur kuru kā ar camera lucida palīdzību pārzīmēt to, uz ko skatās.

To, ka izstādē tā padaudz asiņu (tās iztek pat, kad gleznā “iestādīts” kociņš; viens met ēnu, otrs asiņo), uztvēru kā pavisam jau tiešu atgādinājumu par dzīvību, manējo un visādu citādu. Neko nevar darīt, skaidrojot tālāk, iebrauktu kādā šeit un tagad klišeju grāvī kā likts. Un arī pašas gleznas attur no tā grāvja. Tās uzsit ar asti (ja būtu zivtiņas), uzsauc “čiu-riu” un ar pamatīgu plunkšķi pazūd ūdenī. Tas bija domāts kā tēlains salīdzinājums, lai drusku raksturotu to, kas man Blumberga mākslā patīk visvairāk, proti, tādi kā sakrustoti pirksti aiz muguras, kādus bērni spēlējoties lieto, lai, ja ne citiem, tad vismaz paši sev apliecinātu, ka šitas nav pa īstam un vienošanās nav spēkā. Tādā ziņā Blumbergs ir tik žēlsirdīgs – vienubrīd uzšļāc kaut kādu asiņainu ķesku, un tad atkal samierina ar kādu nevainīgu frāzi, piemēram, “kino – žizņ” vai “Willkommen im Tod”. Un bezrūpīgie Rīgas namu sienu grafiti iedarbojas tikpat mierinoši kā aicinājums nāvē no “Burvju flautas”, jo ir kas noteikts, izlasāms, saprotams un interpretējams pretēji vietām gleznās, kur nav tekstu, bet ir nesaudzīgi dzelteni un rozā foni, spēļu zvēru armādas ar visām ēnām un vēl daudz galvu reibinošu neverbālu izteiksmes līdzekļu.

Un vispār jau iznāk, ka Blumbergam taisnība, kad viņš nenoguris mēģina atrunāties no runāšanas par to, par ko var tikai zīmēt. Arī rakstīšana par vizuālo mākslu izvēršas katru reizi teju bezcerīgā nodarbē, ja nu vienīgi varētu parakstīties “Koļa”, jo par to būtisko, dziļo un patieso, par ko ir, piemēram, Ilmāra Blumberga izstāde, grūti un kaut kā neērti. Nu jā, tāpēc arī, savējojusies uz komunikāciju, tomēr neizturu un mūku. Ir atšķirība – vai mājās, drošībā un klusumā lasīt grāmatas, kur var satikt arī šo to neparastu un teiksmainu, piemēram, vienradžus, vai arī pašā pilsētas centrā gaišā dienas laikā uzkulties vienstūrim, kura malas aizved tik tālu, ka, paši saprotiet, bail neatgriezties.