|
Andrejs Kodresku
Posthumānais dadas ceļvedis: Carā un Ļeņins spēlē šahu
Prinstona un Oksforda: Princeton University Press, 2009
Grāmatas formāts, kā jau ceļvedim pieklājas, ļauj to ērti iebāzt džīnu pakaļējā kabatā vai rokassomā (ja vien posthumānie radījumi tādas nēsā). Grāmatas saturs – neērts buržujiem (vai kā nu tos tagad politkorekti dēvēt), buržujiskajiem bohēmistiem un akadēmiķiem, kuri dadu un dadaistus gribētu “aizmirst” 1916. gada Cīrihē kā modernisma marginālu apakšstrāvojumu. Nē, apgalvo Kodresku, dzejnieka/impresārija Tristana Carā un katoļu mistiķa Hugo Balla romantiski absurdā “niekošanās” bija būtisks pretmets ne tikai “mašīnprogresa” apoloģētiem futūristiem, bet arī saltajam politiskajam aprēķinātājam Ļeņinam, kurš arī tolaik uzturējās Cīrihē, un tās šķietamajā bezjēgā ir kas derīgs mūsu pārlieku “jēdzīgajai” pasaulei. Var noraidīt Kodresku tēzes un norādīt, ka ne visām viņa iztēlotās šaha spēles figūrām piederas tā krāsa un gājieni, kādus viņš tām pieraksta, taču Kodresku aumaļainajai asociāciju plūsmai – no viduslaikiem uz mūsdienām un atpakaļ, no sirreālisma uz gotiskajiem vampīru kultiem, no kreisajām revolūcijām uz kristiešu karnevāliem – ir bauda ļauties. Šaha mačs gan turpinās joprojām, spēles iznākums nav skaidrs, tomēr gribētos ticēt, ka dadaistiem vēl ir kāda cerība.
Ieva Lešinska
Andrejs Ļebedevs, Kirils Kobrins
Bezpalīdzīgais. Grāmata par kādu dziesmu
Novoje literaturnoje obozrenije, 2009
Mani vienmēr valdzinājušas šādas konceptuālas grāmatas, kas cenšas ienest literatūrā kaut drusciņu tās romantikas un kaislību, kuru dēļ populārā mūzika pieredzēja cilvēces vēsturē vēl nebijušu kultu – 60. gados radušos ierakstu kolekcionēšanu, interesēšanos par “grupām”, “albumiem”, mūziķu “biogrāfijām”. Es vēl paspēju ielēkt pēdējā vilnī ar 80. gadu vidū pārrakstītajām magnetofona lentēm un rūtiņu kladē ar roku pierakstītajiem dziesmu tekstiem. Tagad to visu ir iznīcinājusi mp3 failu vispārpieejamība un mūzikas biznesa neizbēgamā bojāeja, tāpēc vesela grāmata, kas veltīta vienai 1974. gadā ierakstītai dziesmai (runa ir par Nīla Janga Helpless no grupas Crosby, Stills, Nash and Young albuma Deja Vu), ir rūpīgi pārlapojama pērle, pilna dažādu lieku detaļu (pie tādām pieskaitīšu katras nodaļas beigās minēto šīs nodaļas uzrakstīšanas laikā lietotā alkohola uzskaitījumu), taču romantiska un izsmeļoša. Autori – Parīzē mītošais krievu filologs Andrejs Ļebedevs un RL lasītājiem labi pazīstamais vēsturnieks un “Brīvās Eiropas” komentētājs Kirils Kobrins – ir pacentušies bez liekas siekalošanās iegremdēties kopīgās atmiņās par laiku, kas arī man joprojām ir nozīmīgs atskaites punkts.
Ilmārs Šlāpins
Uldis Bērziņš
Saruna ar pastnieku
Rīga: Neputns, 2009
Man ar Ulža Bērziņa dzejoļiem, kad par tiem kaut kas jāpasaka, iet kā ar ēdieniem, kas neprātīgi garšo, bet mute neder, lai tādus, citiem redzot, smuki ēstu. Vai nu ābols par lielu, žokļi tik tālu neatvāžas, lai atkostu pa kumosam, vai zobi ieķep kā saldā piķī un liekas, nu būs mute ciet uz mūžību, vai izkož visu rīkli tā, ka nevar gaisu ieraut. Vai tas kādam ko dos vai nozīmēs, ja es pateikšu, ka dūņās ir gan ragi, gan valoda, gan cilvēcība, bet Bērziņa sapņi mūs glābs? Ka ir tāda latviešu dzeja, kura nav ne pavirša, ne pašpietiekama, ne augstprātīgi garlaicīga, tāda, kas ir skaistāka un lielāka pati par sevi, un kas pat valodu, kur nu vēl, mani, cilvēku, dzen gribēt būt? Kam vaig, lai tante ēdot raud?
Inese Zandere
Merabs Mamardašvili
Par fizisko metafiziku (Viļņas lekcijas sociālajā filozofijā)
Maskava: Progress-Tradicija, 2009
Filozofa Meraba Mamardašvili lasīšana man saistās ar iespaidiem no viņa īpašajām lekcijām, taču tie aizslīd aizvien tālāk pagātnē; viņa lekciju lasīšana (tās nepieciešamība reizumis tiek apšaubīta kā neaktuāla, bet šīs šaubas bieži nāk kopā ar šaubām par lasīšanas nepieciešamību vispār) var būt pārsteidzoša, un Viļņas lekcijas nav izņēmums. Šo pieredzi var aprakstīt vārdiem: “mums blakus pastāv domas iespējamība” un “lai mēs saprastu, kaut kam ir jāmainās”. Tam, kam un kā ir jāmainās, piemēram, lai saprastu, ka nomiris kāds tuvs cilvēks, veltītas šīs lekcijas, kurās daudz pateikts par vajadzību radīt formālas konstrukcijas jeb orgānus, lai pastāvētu mākslīga kārtība un nevis dabisks haoss. Tiesa, tas prasa piepūli un pats no sevis nenotiek, un varbūt tādēļ grāmatā publicētajam rakstam par pilsonisko sabiedrību Mamardašvili izvēlējies moto no Mateja evaņģēlija: “Un tie nenāca pie saprašanas (krieviski – “nedomāja” – U.T.), līdz sākās plūdi un aizrāva visus.”
Uldis Tīrons
|