|
|
|
|
|
|
|
31. jūlijs
2010
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Tev, pamatšķira
|
|
“Turīgās ģimenēs varbūt ir citādi apstākļi nekā trūcīgajās, bet to prieku, kas ir sirsniņā katram bērnam, nekas nevar ne pielikt, ne atņemt, jo katrs bērns zina, ka dāvanas, kas ir dotas ar mīlestību, ir tās vērtīgākās un svarīgākās [..] Es atceros tādu brīdi, kad vecāmāte uz laukiem kara laikā man uzdāvināja cieti vārītu olu – tādu sajūsmu es reti esmu savā mūžā izjutusi par kādu citu varbūt daudz dārgāku lietu.”
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna valsts televīzijā 2006. gada Ziemassvētkos
|
|
Pauls Bankovskis
|
Vienā no pirmajām krievu režisora Igora Masļeņņikova filmām par Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumiem Vitālija Solomina tēlotais doktors Vatsons brokastīs ēda mīksti vārītu olu. Aizspraudis aiz apkaklītes salveti, viņš ar izsmalcinātu kustību nogrieza biķerītī ieliktajai olai galu – nevis iedauzīja čaumalu pret galdu, nevis ielauza, uzsitot ar naža spalu vai karoti, bet eleganti nogrieza. Es nezinu, cik man bija gadu, taču šī aina palika atmiņā kā smalkākas, pavisam citādas pasaules pierādījums. Manās mājās tā neviens nedarīja, un tajā vecumā man vēl šķita, ka visās ģimenēs ēd, kopj mazdārziņus un visu pārējo dara puslīdz vienādi; tā, kā to dara mans tēvs un māte. Nedaudz vēlāk izrādījās, ka tā tomēr nav, un atšķirību šķietami vienlīdzīgajā sabiedrībā ir varbūt pat vairāk, nekā kopīgā.
Katru gadu Latvijā tiek veidoti, lasīti un apspriesti miljonāru saraksti, ir noteikta un ik pa brīdim nedaudz papildināta minimālā mēnešalga un iedzīvotāja iztikas minimums. Lielākā valsts iedzīvotāju daļa atrodas pa vidu – saņem drusku vairāk par minimumu, taču nebūt nav miljonāri. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka visa šī ienākumu, interešu un visādā citā ziņā raibā kompānija tāpēc vien varētu dēvēties par vidusšķiru – vienalga, vai par noteicošo uzskatītu ekonomisko neatkarību, iedzimtību, izglītības līmeni vai amatu. Saskaņā ar prezidentes teikto, mūsdienu Latvijā ir trūcīgas un ir turīgas ģimenes, tomēr lielāko valsts iedzīvotāju daļu veido tieši trūcīgās jeb nabagās. Pie nabagiem pieskaitāms gan tas latvietis, kas saņem minimālās mēnešalgas 120 latus, gan tas, kurš saņem desmitreiz vairāk, jo viņus abus, visticamāk, no “bankrota”, kā pērnā gada novembrī bija izsecinājusi Latvijas Krājbankas Tautsaimniecības procesu analīzes grupa, šķir tikai viena mēnešalga. Vai, piemēram, pēkšņa slimība. Viņi abi dzīvo no rokas mutē, turklāt bieži vien ir pamanījušies iekulties dažnedažādos parādos. Apziņa, ka “Lido” ēdnīcā pusdienās ik dienas var atļauties apēst trīs ēdienus, cilvēku nebūt nepadara bagātāku, piemēram, par kundzi, kas turpat pie blakus galdiņa karsta ūdens krūzītē drupina līdzatnestu vārītu olu. Tikpat maldinoša bieži vien ir arī par bagātniekiem dēvēto bagātība. Atbilstoši priekšstatiem par demokrātiskā valstī nepieciešamo atklātību, “atvērtību” jeb “caurspīdīgumu”, avīzēs ik pa laikam tiek publicēti konspektīvi izvilkumi no izbijušu amatpersonu, ministru un jaunajā Saeimā neiekļuvušu politiķu ienākumu deklarācijām. Pārsteidzoši bieži nekas sensacionāls šajās ziņās nav atrodams, un šķiet, ka to vienīgā jēga ir dokumentāli pierādīt pie varas esošo vai bijušo personu nabadzību. Valdošās šķiras pārstāvis gada laikā ir nopelnījis (un droši vien kopā ar ģimeni jau noēdis) nedaudz vairāk par desmit tūkstošiem latu, nezināmā laika posma pamanījies iekrāt dažus desmitus tūkstošus dolāru, viņam pieder traktora piekabe, īrēts dzīvoklis un, piemēram, motocikls (ar piebildi, ka tas nav braukšanas kārtībā).
Dzīvošana jābūtībā un pāri saviem līdzekļiem, kas brīžiem atgādina nabagu trakošanu, brīžiem izmisīgu spirināšanos, raksturo lielāko Latvijas iedzīvotāju daļu – tāda lietotu rolsroisu pirkšana, izvairoties no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas. Jaunsudrabiņa Jancis “Baltajā grāmatā” vēroja, kā krusttēvs Lieldienās krauj čupā meitu dāvinātās olas: ““Kur tu tik daudz liksi,” es domāju, “tur jau pusgadam, ko ēst… Nevarētu man kādu iedot?” Bet neba krusttēvs visas olas apēda. Dažas es tur skapī redzēju vēl ilgi valstāmies. Es tās pie gadījuma aptaustīju, pacilāju: bij pilnīgi izkaltušas, vieglas, kā koka.”
Ne jau krusttēva mīlestība būtu nabaga Jancim nesusi sajūsmu par vienu cieti vārītu olu. Tāpat jāšaubās vai tā ir tautas mīlestība, kas mūsu nabaga prezidentei būtu nesusi prieku par ģimenei uzdāvinātu savu kaktiņu zemes pie jūras un vēl nesīs prieku par 400 000 latu, kas tiks iztērēti dzīvoklītim, kur apmesties pēc prezidentes pilnvaru beigām. Drīzāk tā ir apziņa, ka esi ticis pie kaut kā, ko ļoti kāro, bet nespēj atļauties, un tādējādi pavirzījies mazliet tuvāk tai smalkajai un neaizsniedzamajai pasaulei, kur visa kā ir pa pilnam. Tāds, – pretēji iespējai atļauties, bet negribēt, – varētu būt pats kodolīgākais nabadzīgākās Eiropas Savienības dalībvalsts nabaga iedzīvotāju nabadzības raksturojums.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|