|
Pēc tam, kad bija brēkusi Ieva un vēl daudzi, bet tauta – tā vismaz tas tika definēts, grasījās doties uz Doma laukumu rīkot nākamo “lietussargu revolūcijas” ainu, es domāju par pirmo sniegu, kuram vajadzētu uzsnigt 2. novembrī, lai izdotos sen ieplānots pasākums. Tieši tajā nedēļā biju ieslīgusi savas varēšanas pierādīšanā dažiem klientiem, kas it kā mēģina risināt sabiedrībai nozīmīgas un neatliekamas valstiskas problēmas, vismaz viņi paši tā uzskata (es pārsvarā piedalījos ar padomu), un risināju savus mazsvarīgos sadzīviskos jautājumus.
Neviļus ar kādu paziņu moderno komunikāciju līdzekļu vidē izraisījās neplānoti asa diskusija, par to, kur tad es dzīvoju. Viss sākās pavisam nevainīgi ar apvaicāšanos un atbildēm par ikdienā veiktajām darbībām, tādām kā medūzu skatīšanās kādā no Baltijas jūras piekrastēm, rudeni, laukiem, suņiem, pēdējā laikā patērētā konjaka/vīna markām un tā tālāk, līdz tērzētavas lodziņā manā acu priekšā iznira frāze “…domāju, kā lai sestdien uz sapulci sadabū pēc iespējas vairāk cilvēku.” (Nepretendēju uz citāta precizitāti tehnisku iemeslu dēļ.) Apvaicājos, kas tā par sapulci, jo tiešām, atzīšos, pēdējā laikā jau iepriekš sabiedriski mazsvarīgo iemeslu dēļ nebiju īpaši sekojusi ne laikrakstos publicētajam, ne interneta portālu karstajām ziņu listēm, ne TV ziņu pārraidēm – dažreiz personīgajam laikam tiek piešķirtas pavisam citas prioritātes, kas ir ārpus manas kontroles. Un pēc mirkļa sapratu, ka tas ir liels grēks. Ka es nesaprotu nedz Latviju, nedz tautu, nedz mana paziņas dziļi personīgo sāpi, kuram ir kauns par mūsu valsti un tās prezidentu.
Es mēģināju paskaidrot, ka, objektīvi vērtējot, patiešām lielā mērā dzīvoju savā pasaulē, un ka es tajā jūtos labi. Savu politisko atbildību esmu deleģējusi, godīgi izpildot pilsoņa pienākumu – vēlēt. Ja manu uzticību baudījušie cilvēki to nav attaisnojuši, es vēlētos, lai viņi paši ar savām rociņām sataisītos… labāk tā – paši izstrebj ievārīto putru, nevis to dara citi, kas jebkurā gadījumā par visu paveikto un nepaveikto dabūs ciest – tāda nu ir mūsu demokrātija. Mans paziņa acumirklī pārtrauca tērzēšanu ar paziņojumu, ka te vairs nav nekā apspriežama, un droši vien ar visu sirdi un dvēseli nodevās tautas savākšanai uz sapulci.
Negribētu iniciēt diskusiju par to, ka katrs atbild par savu dzīvi un laiku, par cilvēku žēlošanās būtību, laipnību vai labdarību un vēl daudzām izpausmēm, par kurām kontekstā varētu runāt, un negribētu, lai mani uzskata par materiālā pārpilnībā ieslīgušu elementu, kas ir attālinājies no reālās esamības līdz absurda līmenim (un pat tādi, pieļauju, ir “sociāli atbildīgāki” karogu vicinātāji pie Saeimas un citur, nekā es), bet mani ārkārtīgi pārsteidza mana paziņas, un, pavērojot notiekošo, vēl diezgan daudzu cilvēku sajūtas. Tajā brīdī es tiešām sajutos kā autsaiders, nespējot sevi identificēt ar “tautu”.
Emocionālā varas pieticība, jeb, kā vēl to neprecīzi varētu dēvēt – varas pazemība ir viens no manā apziņā svarīgākajiem cilvēka kā cilvēka esamības pamata priekšnosacījumiem. Tas nenozīmē pazemību tādā izpratnē, kā ļaut sev kāpt uz galvas, bet tikai un vienīgi savu iespēju (kuras, protams, saskaņā ar dažām teorijām, ir neierobežotas) apzināšanos un objektīvu, spriešanā pamatotu slēdzienu klātesamību domāšanā.
Paskaidrojot jēdzienu, daži piemēri. Mans darba devējs brīžiem jūtas tik ļoti svarīgs, ka spēj prognozēt ministru nomaiņas un valdību krišanas, politisko scenāriju attīstību, tomēr šīs prognozes ir pamatotas tikai un vienīgi viņa nenoliedzami ietekmīgo paziņu baumās un pieņēmumos. Apbrīnā vēroju, ar kādu sajūsmu, sava “pelēkā kardināla” lomas nozīmīguma un ticības apziņu viņš šos pieņēmumus pauž un cik ātri aizmirst visas uz minēto jomu attiecināmās kļūdīšanās. Vai vēl spilgtāk – mans tuvs radinieks, kurš dzīvo savas jaunības varoņdarbos, tādos kā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, “sēdēšana” VDK, “Ulmaņlaiku” ideālās pasaules, kuru viņš pats nekad nav piedzīvojis, attēlojumos, kā arī stāstos par 70.–80. gadu pazīšanos ar Rīgas smalkāko restorānu šveicariem un neaptverami svarīgiem paziņām, kas varbūt neeksistē, bet labākajā gadījumā neatpazītu viņu pat pēc desmitkārtīgas vārda atkārtošanas. Tomēr viņa apziņā šie cilvēki vienmēr būtu gatavi mesties palīgā kaut kurpju šņores aizsiet...
Vai otra galējība – ļautiņi, kuriem liekas, ka vienīgā reālā iespēja dzīvē kaut ko mainīt ir nīdēšana par to, ka visi un viss ir slikti, kolekcijā ar sevis žēlošanu, noliegšanu un ne pārāk baltu skaudību, absolūtā pārliecībā, ka nekādas darbības no “mazo” cilvēku puses neko nespēj ietekmēt.
Mani nepamet pārliecība – kaut kur ir Senekas zelta vidusceļš, ko lielāko tiesu, paldies Dievam vai kam tur, spēj savā dzīvē īstenot mani draugi. Varbūt tāpēc viņi arī ir mani draugi.
Apjēgsme, ka tu spēj būt laimīgs un neatkarīgs, neizvirzot neracionālas un emocionālas pretenzijas, pieņemot lietas un notikumus, bet pieņemot tās tādējādi, lai tev paliktu pietiekami daudz vietas domāšanai, brīvībai un visām tavām vērtībām – tā, manuprāt, un uzsveru vēlreiz – manuprāt, ir dzīves māksla. Saprast, kas ir vajadzīgs tev, kā personībai, kā brīvam, spriestspējīgam cilvēkam, kā tādai personai, kas var pati izvēlēties savu laimi un savu nelaimi vienkārši definējot attieksmi pret notikumiem, ietekmi uz tiem un pūles, kas nepieciešamas, lai kaut ko mainītu, ja, objektīvi izvērtējot izmaiņu rezultātā vai procesā radītos zaudējumus un ieguvumus, šis kaut kas ir maināms.
Zinu, ka to var nosaukt par pilsoniskās atbildības neesamību, pat par mietpilsonību un vēl dažādos vārdos, bet patiesībā tā ir tikai spēja radīt savu vidi, kurā justies labi jebkuros apstākļos, atrast citādu prieku, nevis kliegt, dusmoties, zaudēt un žēloties, nespējot piedāvāt nekādas skaidras un saprotamas alternatīvas, kas līdz šim visos “tautas” pasākumos, manuprāt, ir bijis būtiskākais trūkums. Tas nebūt nenozīmē, ka man vai manis pieminētajiem draugiem ir vienalga, ka esmu kosmopolīts bez piederības sajūtas un ka manī nav nekādu patriotisku jūtu. Nebūt ne. Tieši savu, droši vien dīvaino, patriotisko jūtu dēļ šogad neaizgāju uz 11. novembra krastmalu Lāčplēša dienā, ko mēdzu darīt pēdējos deviņus gadus, jo tāds pomps man nešķita pieņemams.
Es vairs neatceros to baudas sajūtu, ko rada maksimālisma izpausmes pret apkārtējo vidi, visticamāk tāpēc, ka nekādas baudas šajā maksimālismā arī nav. Ja kādam ir – lieliski, un nekādi nevēlos to noliegt. Tolerance pret apkārtējo pasauli ir pieaugušu, atbildīgu un domājošu cilvēku priekšrocība, kas neizslēdz viedokļa kā tāda esamību. Bet spēja par šo viedokli neemocionāli diskutēt laikam ir tikai mierīgu un pārliecinātu cilvēku, kas nebaidās atzīt sakāves un mainīt savus nesagraujamos uzskatus, bauda. Un es ieslīgstu apcerē, cik šādu cilvēku bija lietussargiem apklātajos brīžos Vecrīgā?
Pieminētais paziņa uz “Tautas sapulci” tā arī neaizdevās, jo viņam bija neatliekamākas darīšanas, tomēr pārstāja komunicēt ar mani uz ilgu laiku. Mani tas tiešām uzjautrināja. Bet pirmais sniegs Latvijas pierobežā uzsniga pat tik daudz, lai ļaužu bariņam “tā ap trīsdesmit” izdotos uzcelt sniegotu panku un izpriecāties no sirds.
Ar cieņu –
Astra Meklere
Ievas Lešinskas komentāra “Karoga nozīmes paplašinājums” pilnu tekstu lasiet žurnāla “Rīgas Laiks” 2007. gada novembra numurā vai arī internetā: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=19499066
|