eng rus
23. aprīlis 2014
leģenda
Maikls Spekters Valentīno galmā

Karaļvalsts

FOTO - Bulls Press

 Septiņdesmit trīs gadus vecajam Romas modes māksliniekam Valentīno jūnijs nekad nav bijis viegls mēnesis. Taču šis pavasaris bija vēl drudžaināks nekā parasti. Viņš laida klajā jaunas smaržas – V – un maija beigās šo notikumu atzīmēja Ņujorkā ar viesībām, kas sākās modes veikalā Bergdorf Goodman, turpinājās viesnīcā Four Seasons un noslēdzās, jau tuvu rītausmai, bārā Bungalow 8. Jau pēc divām dienām Valentīno bija atpakaļ Romā, no kurienes devās tālāk uz Milānu – pilsētu, ko viņš nevar ciest, – uz savu vīriešu modes skati Atmiņas par Kapri, kurā modeļi likras šortos demonstrēja fantāzijas par viņa jaunību. Pēc tam viņš atgriezās savā villā uz Via Appia Antica, lai vienu dienu atpūstos kopā ar saviem sešiem mopšiem – Margo, Modu, Montiju, Molliju, Miltonu un Megiju, – tad piespieda sevi doties atkal uz Milānu, kur 1. jūlijā Valentīno modes preču grupas akcijas sāka kotēties Itālijas biržā. Līdz ar to Valentīno kļuva par pirmo no savas zemes slavenajiem modes māksliniekiem – apsteidzot Pradu, Versači un pat Armāni – kurš savu vārdu ieraudzījis biržas akciju sarakstā. Svinīgi ģērbies tumši zilā uzvalkā un baltā kreklā ar pelēku zīda kaklasaiti, atklāšanas zvana ceremonijā viņš stāvēja starp modeļu demonstrētājām slavenajās sarkanajās kleitās, kas kļuvušas par viņa firmas zīmi. Pusstundas laikā kompānijas akciju cena bija cēlusies par astoņiem procentiem. Vēl pēc pusstundas Valentīno jau sēdēja lidmašīnā un bija ceļā uz Parīzi, kur pavadīja nedēļas nogali, pēdējo reizi pārbaudot visas detaļas četrdesmit haute-couture modeļiem, kurus viņš nākamajā nedēļā parādīja uz Theatre National de Chaillot mēles. Augstā mode ir un paliek Valentīno lielā kaislība, un vēl vajadzēja piestiprināt tērpiem ahāta piekariņus tūkstošiem dolāru vērtībā un pārbaudīt zīda ziedu grēdas.

Valentīno Garavāni (mājiens uz uzvārdu iekļauts monogrammās uz viņa krekliem un viņa jahtas sērkociņu kārbiņām) šādi strādājis jau gandrīz piecdesmit gadus, kopš 1960. gada - tad viņš atgriezās Itālijā no Parīzes, kur mācījās Chambre Syndicale de la Couture Parisienne un nokalpoja savus mācekļa gadus. “Kāpēc man ienāca prātā, ka es kaut ko tādu varētu sākt darīt pats uz savu roku – Dievs vien to zina,” Valentīno nesen atcerējās. “Taču vecāki iedeva man mazliet naudas, un tā nu es sāku. Man nebija ne jausmas, kur esmu iepinies. Reizēm nezināšana ir lieliska lieta.” Tie bija Romas pēckara spožuma perioda pēdējie gadi. Fellīni tikko bija uzņēmis Saldo dzīvi, filmu, kas būtu varējusi kalpot arī kā agrīna dokumentālā filma par Valentīno dzīvi. Togad uz Via Veneto varēja sastapt Anitu Ekbergu, Elizabeti Teilori, kura gatavojās Kleopatras filmēšanas epopejai, un Sofiju Lorēnu. Valentīno atvēra biroju uz Via Condotti, pēc tam ievācās 18. gadsimta palazzo piecdesmit metrus no Spāņu kāpnēm, un tur ir palicis līdz šai baltai dienai. Roma kā modes centrs drīz vien sāka nobālēt, un dizaineri, redzēdami, ka nākotne pieder fabrikā ražotam apģērbam, pārcēlās uz Milānu, rūpniecības pilsētu. Valentīno šādu iespēju pat neapsvēra. Tas prātā nenāca arī viņa darbiniekiem, no kuriem daudzi pie Valentīno nostrādājuši vairākus gadu desmitus – dažas šuvējas vēl atceras pašas pirmās Valentīno kleitas. Šais laikos viņu meitas izvēlas ienesīgākas karjeras. Tās paaudzes dizaineri, ar kuriem Valentīno savulaik uzauga – Īvs Senlorāns, Kristians Diors, pat Koko Šanele – jau sen nodevuši savus ateljē sekotājiem. Palicis tikai Valentīno. “Mums ir Pāvests un Valentīno,” man teica Romas mērs Valters Veltroni. “Es šajā pilsētā nezinu nevienu citu, kurš būtu tik slavens.”

Reti kurš veltījis tik daudz enerģijas baudas un greznības meklējumiem kā Valentīno. Viņa mājas ir gandrīz tikpat slavenas kā jebkura no tērpu kolekcijām. Viņam pieder villa Romā, paslēpta tūjās, kas sarindojušās gar ceļu, pa kuru Cēzars devās uz imperatora galvaspilsētu; netālu no Parīzes atrodas Wideville – īpašums ar pili, ko ieskauj aizsarggrāvis un ielenc zemas mājiņas, viņam pieder daži no Eiropas krāšņākajiem dārziem un pašam sava draudzes baznīca, slēpošanas namiņš Gifferhorn Gštādē, kur Valentīno patīk pavadīt Ziemassvētkus, dzīvoklis pie Frika muzeja ar logiem uz Centrālparku un viena no lielākajām privātmājām Londonas Holandpārkā, nopirkta pirms četriem gadiem un atjaunota vēl krāšņāka nekā 19. gadsimtā, kad tā celta. Ir vēl arī T.M. Blue One –  četrdesmit sešus metrus gara jahta ar četriem plakanekrāna televizoriem, pastāvīgu vienpadsmit cilvēku personālu un mākslas kolekciju, pie kuras pieder darbi, sākot no Pikaso un beidzot ar diviem no četriem 1974. gadā tapušajiem, Endija Vorhola darinātajiem Valentīno portretiem. Mūsu pirmās sarunas laikā Valentīno sēdēja uz jahtas pakaļējā klāja, gatavs doties braucienā pa Vidusjūru. Viņš ir neliela auguma vīrietis ar spēcīgu miesas būvi un tik stingri ieveidotiem matiem, ka pa gabalu tie izskatās kā apdedzināti podnieka ceplī; viņam mugurā nebija krekla, kājās bija zilti balti rakstainas bikses, bet uz rokas jaunais sevišķi lielais Cartier Santos pulkstenis ar spilgti oranžu aligatora ādas siksniņu, kas lieliski piestāvēja viņa iedegumam. Valentīno daudz laika pavada saulē. Viņa izkausētas karameles krāsas ādai ir ar mīlestību saglabātu etrusku drupu faktūra.

Grūti risināt sarunu par vai ar Valentīno, agri vai vēlu nepievēršoties karjeras beigu jautājumam. Viņi ar Džankarlo Džammeti, viņa ilggadīgo biznesa partneri un alter ego, savu kompāniju 1998. gadā pārdeva, taču vēl joprojām ir modes nama galvenās figūras, un nesen, vēlreiz pārdots, šis zīmols piedzīvojis tādu kā renesansi. Ieņēmumi ir vairojušies, un jaunu modes veikalu skaits arvien pieaug. Tomēr baumas neapsīkst, un ne Valentīno, ne kompānija, kurai tagad pieder modes nams, tās kategoriski nav nolieguši. “Mēs ar viņu par tādām lietām nerunājam,” teica Mikele Norza, Valentīno izpilddirektors, kad pirms neilga laika satikāmies Romā. “Viņš ir cilvēks zināmos gados, un nav viegli viņam uzdot tādus jautājumus. Viņš aizies, kad būs gatavs aiziet.”

“Ko tad es iesāktu, ja pamestu šo lietu?” atvaicāja Valentīno, kad es viņam apjautājos par iešanu pensijā. “Es nevaru piepeši sākt nedarīt neko. Taču es patiešām esmu noguris. Astoņas kolekcijas gadā, visas šīs atklāšanas un uzstāšanās, zīmējumi un sanāksmes. Es ne uz mirkli nevaru atslābināties. No rīta tu piecelies un esi Romā. Tad Milānā. Tad Parīzē. Nemitīgas detaļas un termiņi – kleitas, audumi, kurpes un smaržas.” Viņš piemetināja nedaudz klusākā balsī: “Un jādzīvo jau arī ir. Pirmdien un otrdien man nāksies vienkārši nozagt darbam divas dienas. Ko citu es varu darīt? Man piezvanīja no Videvillas. Grūti noticēt tam, kas tur noticis.” Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā. “Tur ir īsts rožu sprādziens,” viņš paskaidroja. “Tūkstošiem rožu. Simtiem tūkstošu. Jūs nevarat iedomāties... man noteikti jāaizbrauc. Tas nav ērti. Iespējams, ka tas nav pareizi. Taču šis dārzs ir jāredz tieši tagad. Dzīvē ir daudz darāmā, bet rozes nedrīkst ignorēt. Kad ziedi pieprasa, lai uz tiem skatās, nekas neatliek – jādodas pie tiem.”

Valentīno ik gadu rada simtiem skiču, viņa kompānija darina iespaidīgu tērpu daudzumu un, ja vien viņš varētu, tad katru no tiem sašūtu savām rokām. Taču vienlaikus viņš ir arī cilvēks, kurš pilnībā pieņēmis domu par to, ka jāprot pielikt punktu. “Es nedomāju, ka nepieciešams ciest un birdināt asaras, lai radītu kleitu,” viņš vienudien man teica savā Romas studijā, pirms Parīzes skates pielaikodams modelei melnu šifona tērpu. “Es daru savu darbu, bet, kad esmu savu padarījis, tad ar to pietiek.” Nevienam, kurš labi pazīst Valentīno, ne uz mirkli nerastos šaubas par to, ka pašā profesionālā gada rosīgākajā brīdī viņam noteikti jābrauc uz Franciju apskatīt savas rozes. Ikviens priekšmets katrā no Valentīno mājām, gadsimtu gaitā krājušies īpašumi, ir savāktilielākoties tāpēc, ka viņam bijusi tāda iespēja; viņa nami ir plašas bagātību krātuves, pilnas ar visu, sākot no retiem porcelāna suņiem un beidzot ar astoņpadsmitā gadsimta metālkalumiem. Teritorijas, dārzi un istabas ir bāztin piebāztas ar mantām: mēbelēm, gleznām, traukiem, Meisenes gulbjiem un koka pīlēm. Pat dažos no šiem priekšmetiem pašos ir paslēpti citi. Tikai mākslas darbi vien – Pikaso, Baskjats, antīkas ķīniešu vāzes, 18. gadsimta franču stikls, Botero un Rotko, Vorhols un Bēkons, kumodes, gobelēni, skapji, porcelāns, kristāls un sudrabs – atgādina interjeru filmai par mūsdienu Mariju Antuaneti. Kā pērn teica Opra Vinfrija, kad Valentīno piedalījās viņas raidījumā: “Mīlīši, jūs neko tādu nebūsiet redzējuši. Neviens – un es tiešām domāju neviens – nedzīvo labāk par Valentīno kungu.” Viņam labpatīk domāt, ka Oprai ir taisnība. “Kas viss tik man nepieder – jahtas un mājas. Un cilvēki saka, ka es esot traks, ka pasaule tagad esot savādāka, ka neviens vairs tā nedzīvojot. Var jau būt, ka es esmu kļūdījies, taču man gribas, lai manā dzīvē būtu visas šīs lietas. Manas acis grib skatīt pilnību. Cilvēki man ir teikuši: “Jums ir pārāk daudz māju un istabu.” Pārāk daudz – kam?”

Ar skaistumu un spožumu Valentīno ir bijis apsēsts jau no pusaudža gadiem. “Mana māte mēdza sacīt: “Kā man gadījies laist pasaulē dēlu, kurš ir mierā tikai ar pašu dārgāko?” Man bija trīspadsmit, četrpadsmit gadu, un viņa man deva naudu, lai es ietu pie kurpnieka pasūtīt apavus un pirkt džemperus. Pat toreiz man vajadzēja, lai viss tiek pagatavots pēc mana prāta. Es negribēju to, ko varēja dabūt jebkurš cits. Es biju liels sapņotājs – vienmēr. Vivjena Lī, Hedija Lamāra, Lana Tērnere un Ketrīna Hepberna – es šodien esmu modes mākslinieks tāpēc, ka toreiz sapņoju par to, kā šīs dāmas lapsu kažokos un brokātā kāpj lejā pa tām grandiozajām kāpnēm, kādas toreiz filmās rādīja. Tas bija tas, par ko es tolaik domāju. Tas bija tas, ko es vēlējos.” Šī vēlēšanās piepildījās, kad viņš satika Žaklīnu Kenediju. Valentīno balss vēl joprojām uzlec par veselu oktāvu, kad viņš piemin šo sievieti. “Džekija pastaigājās Centrālparkā šaurās biksēs un lietusmētelī, aplikusi lielu šalli? Un to visu radījis Valentīno! Tas bija fantastiski.” Īsti slavens viņš kļuva 1968. gadā, kad viņa parādījās uz pasaules žurnālu vākiem savā baltajā mežģīņu mini kleitā, kurā apprecējās ar Aristoteli Onasi. Valentīno mīlestība uz slavenībām ir gandrīz taustāma – viņam iemirdzas acis, runājot par karaliskām personām, tādām kā Bulgārijas princese Rosario, vai par tādiem draugiem kā Gvineta Paltrova. Kad es pavaicāju, kāpēc viņam ir tik svarīgi ģērbt tādus cilvēkus, viņš atbildēja: “Ko tad lai es ģērbju? Meitenes iepirkumu centros?”

Ja runa ir par karaliskās kārtas ietērpšanu īpašiem gadījumiem, ar Valentīno nevar sacensties neviens cits modes mākslinieks. Valentīno bija radījis kleitu, kas bija mugurā madame Bernadetei Širakai dienā, kad viņas vīrs kļuva par Francijas prezidentu, un arī to, kurā Irānas šaha sieva Fara Diba 1979. gadā aizbēga no savas zemes. Kad amerikāņu miljonu mantiniece Marija Šantāla Millere Londonā 1995. gadā laulājās ar Grieķijas kroņprinci Pavlosu, nepietika ar to, ka viņai mugurā bija viena no Valentīno kleitām ar desmit dažādu veidu mežģīnēm – arī desmitiem kāzu viešņu bija tērpušās Valentīno kleitās. Viņa kāzu kleitu cenas sākas no aptuveni trīsdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, taču var sasniegt desmitreiz lielākas summas. “Kad jūs domājat par greznību un sievišķību, jūs domājat par Valentīno,” Ņujorkas augstāko aprindu pārstāve Sūzana Gutfroinda man teica kādā pēcpusdienā labdarības pusdienās, ko Ņujorkas Prezbiteriešu slimnīcai par labu bija sponsorējis Valentīno. “Ja es piedalos ļoti svarīgā svinīgā pasākumā un pie manis pienāk kāds vīrietis, lai pateiktu, cik burvīgi es izskatos, es noteikti todien esmu uzvilkusi Valentīno tērpu. Vienmēr.”

Šovasar Valentīno strādāja pie Atīnas Onases un divu ne pārāk augsta ranga princešu kāzu kleitām. Kādā karstā jūnija dienā es stāvēju pie ateljē Minjanelli laukumā un vēroju, kā viņa padzīvojušo šuvēju komanda, bruņojušās ar palielināmajiem stikliem, spēcīgu starmešu gaismā šuva pie tērpiem simtiem mazu dārgakmeņu. Es pavaicāju Džankarlo Džammeti, vai, pēc viņa domām, šāda tradīcija varētu turpināties vēl ilgi. Viņš papurināja galvu. “Nē, protams, nē. Kāpēc lai jauna sieviete vēlētos astoņas stundas dienā sēdēt ar palielināmo stiklu acī un ar rokām izšūt tērpus? Un kam – Saūda Arābijas princesei? Vai kaut kāda starptautiska mēroga krievu bandīta draudzenei?”

Savienotajās Valstīs šādiem tērpiem ir vismaz viens tirgus: Holivuda. Ik gadu Valentīno iegulda Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā vismaz tikpat daudz darba kā Hārvijs Veinstains. 2001. gadā skatītāji visā pasaulē vēroja, kā Džūlija Robertsa saņem Oskaru par lomu filmā Erina Brokoviča, ģērbusies Valentīno 1992. gadā šūtajā melnajā zīda vakarkleitā. Džesika Langa, Sofija Lorēna un Džeina Fonda ir ieradušās pēc Oskariem viņa kleitās, un vairumā ceremoniju vismaz ducis ievērojamu zvaigžņu iznāk uz sarkanā paklāja, ģērbušās viņa darinātos tērpos. Pērn pirmo reizi tāda bija tikai viena. Keita Blanšeta, kura par savu Ketrīnas Hepbernas lomu filmā Aviators bija nominēta kategorijā Labākā otrā plāna sieviešu loma, izvēlējās dzeltenu tafta kleitu ar vīna krāsas jostu. Zvaigznes parasti lūdz vairākus dizainerus piedāvāt viņām tērpus, un tad, savu stilistu, sabiedrisko attiecību konsultantu un menedžeru iespaidā, pēdējā brīdī izlemj, kuru no tiem vilkt. Karloss de Sousa, Valentīno ilggadējais preses sekretārs, ik pavasari tiek norīkots uz Valentīno Beverlihilzas salonu vadīt ar Oskariem saistītās operācijas. Viņš apsolīja Blanšetai, ka nevienai citai tovakar nebūs Valentīno kleitas, ja vien viņa dos vārdu, ka noteikti parādīsies šajā tērpā. Viņa uzreiz piekrita. De Sousa atraidīja visas citas, ieskaitot Valentīno iecienīto modeli Žizeli Bindhenu, kura gatavojās doties uz ceremoniju kopā ar savu draugu Leonardo di Kaprio. Ne Džammeti, ne Valentīno nebija apmierināti. “Es teicu, apžēlojies, Žizele taču nav aktrise! Dod viņai kleitu,” man stāstīja Džammeti. “Bet Karloss atbildēja: “Es nevaru.” Es teicu: “Vari gan. Dod viņai kleitu! Tas ir neprāts!” De Sousa palika pie sava, un risks attaisnojās – Blanšeta uzvarēja. Mikele Norza, kompānijas izpilddirektors, bija sajūsmā. “To redzēja simtiem miljonu cilvēku,” viņš teica. “Šo kleitu noteikti apskatīja pat jūsu mājas šveicars vai vismaz viņa sieva. Tērps ir ļoti ekskluzīvs, taču šāds notikums to padara ļoti populāru. Skaidrs, ka jūs pēc tam nekavējoties nepārdosiet kleitu par trīssimt tūkstošiem dolāru.” Patiesībā Valentīno un visi pārējie dizaineri ar šīm kleitām zaudē naudu. “Toties jūs pārdosiet smaržu pudelīti par piecdesmit dolāriem vai saulesbrilles, vai varbūt kurpes. Turklāt tas palīdz piešķirt zīmolam īpašu auru.”

Pat Valentīno slavenību mīlestībai tomēr ir robežas. De Sousa bija vienojies, ka modes skati Parīzē apmeklēs Lindsija Lohana, bet, kamēr mēs atradāmies uz jahtas, viņš Valentīno pavēstīja, ka Lohanas stilists šo apmeklējumu atcēlis. “Paldies Dievam,” Valentīno pačukstēja. “Es viņas klātbūtnē nejūtos ērti.” Kādu citu dienu pie lenča galda viņš runāja par to, cik ļoti mediji ir apsēsti ar slavu. Pārmaiņas pēc ziņās bija iekļuvusi Parisa Hiltone. Tikko bija paziņots par viņas saderināšanos ar grieķu kuģu būvnieka mantinieku, un es pajautāju Valentīno, vai viņš gribētu modelēt Hiltones kāzu kleitu. Valentīno nodrebinājās un atbildēja: “Nē. Man viņa nepatīk. Viņa precas ar mana drauga dēlu. Viņiem pieder miljardi. Viņa ir vulgāra un nav pat skaista.” Viņš kādu brīdi klusēja, tad noraidoši piemetināja: “Hiltoni. Nekā viņiem nav.”

Cilvēki, kas pirmo reizi aizgājuši uz modes skati, gandrīz vienmēr reaģē vienādi: kurš tad to var vilkt mugurā? Tērpi, bieži vien piegriezti pārāk pieguļoši, šķiet visai neortodoksāli katram, kurš augumā mazāks par metru astoņdesmit vai sver vairāk nekā četrdesmit piecus kilogramus. Valentīno modelētie tērpi ir izņēmums. Viņš rada kleitas, kas ir sievišķīgas, graciozas un koķetas un liekas glaimojošas tiklab vīriešiem, kā sievietēm. Tā ir pārsteidzoši reti sastopama īpašība un nebūt netiek īpaši augstu vērtēta modes profesionāļu vidē. Sievietēm bieži vien ir cits viedoklis. “Es skatos uz to, kas redzams uz mēles, un man gribas visas tās kleitas,” man teica aktrise Rita Vilsone pēc Valentīno pēdējās skates Parīzē. Tā ir bieži dzirdama atbilde uz jautājumu, kas tad īsti Valentīno padara tik populāru. Viņam nepiemīt Mjučas Pradas pārliecība, ka apģērbam vajadzētu mest izaicinājumu prātam; viņš arī neuzskata, ka ekstravagants krāšņums vai pirotehnika palīdz pārdot uzvalku. Neviens vēl nav izgājis no viņa kolekciju skatēm ar pilnīgi jaunu skatu uz modi, kā tas notika pēc Īva Senlorāna ietekmīgās “čigānu” skates 1976. gadā vai Džona Galiano 1994. gada viscaur melnās, slīpajā diegā piegrieztās kolekcijas. Taisnību sakot, Valentīno paliek aizkustīnoši vienaldzīgs pret priekšstatu par modi kā mākslu. “Runāsim atklāti,” viņš sacīja. “Mode nav nekas tik sarežģīts. Galvenais ir padarīt sievieti skaistu. Tas un nekas cits... es ne vienmēr saprotu šodienas stilu, šodienas modi. Ņemsim kaut vai Galiano. Viņš ir izcils mākslinieks. Viņš spēj radīt dižāko fantāziju visā pasaulē. Bet vai šīs drēbes var valkāt uz ielas? Nedomāju vis. Reizēm mēs aizmirstam, ka kleitu patiesībā rada sieviete. Nav tā, ka es tikai skatos uz Žizeli un ceru, ka viņa staigās manos tērpos. Kā modele – jā, viņa ir mans sapnis. Bet mans sapnis ir arī jauka, ņipra kundzīte ar pamatīgu personību. Man patīk sieviete, kura ēd, kurai ir miesa – sieviete, nevis slotaskāts.”

Sākot no maija beigām Valentīno katru nedēļas nogali noīrē lidmašīnu un dodas turp, kur nu tobrīd noenkurojusies T.M.Blue One; katru vasaru jahta apbraukā Vidusjūras krastus, sākot ar ceļojumuuz Sentropēzu un tālāk dodoties, atkarībā no īpašnieka iegribām, uz tādām vietām kā Antiba, Ponca un Portofino, iegriežoties Grieķijā vai Turcijā; šogad – Horvātijā. Augustā, kad modes biznesā iestājas pārtraukums, viņš visu mēnesi pavada jūrā, jo, kā viņš vienudien paskaidroja, nekas cits viņam neatliekot. “Es esmu gūsteknis. Mani kalpotāji Romā, Londonā, Parīzē, pat Ņujorkā – visi ir prom. Es nekur nevaru aizbraukt. Es esmu iesprostots šeit.” T.M.Blue One ir nosaukta par godu Valentīno vecākiem, Terēzai un Mauro; abi jau ir miruši. Jahta ir vienā sarkankokā un misiņā ar grezniem vilnas paklājiem, mīkstiem baltiem dīvāniem un tumšziliem spilveniem, kas izšūti ar jahtas emblēmu. Uz tās ir piecas kajītes, divi espresso automāti un, pēc Valentīno standartiem, samērā pieticīga mākslas kolekcija – Vorhols, Pikaso un Roberts Meipltorps. “Tā ir viņa spartiskā puse,” de Sousa man paskaidroja kādā jūnija sestdienas rītā, kad astoņi vīri baltās T.M. Blue One uniformās atbrīvoja mūs no somām. “Šī jahta un vēl namiņš Gštādē.” Jahta bija izmetusi enkuru pavisam netālu no Porto Santo Stefano, populāra piejūras ciemata Toskānas pakājē, aptuveni divu stundu braucienā no Romas. Valentīno un viņa draugs Brūss Heksema bija ieradušies jau iepriekšējā vakarā. Mums uzkāpjot uz jahtas, Valentīno stāvēja uz klāja, ģērbies zīda šortos un baltā kašmira džemperī. Nepareizi saklausījis vārdu “spartisks”, viņš pagriezās pret de Sousu un noteica: “Pieticīgs. Tu teici pieticīgs (spare)?” Viņš turpināja. “Pieticīgs, pieticīgs – kas ir pieticīgs? Ciest nevaru šo vārdu!”

Ik rītu jahtas klājus noberž Valentīno personīgās flotes jūrnieki baltos kombinezonos un dzeltenos gumijas zābakos. Viņa svītas sastāvs mainās reti. Džammeti gandrīz vienmēr ir kopā ar viņu; viņa kajīte ir apgādāta ar plakanekrāna televizoru un ēterneta kontaktu, kas caur satelītu nodrošina piekļuvi internetam. Tas ir vienīgais uz visas jahtas – Valentīno neatšķir starptautisko tīmekli no omāru tīkla. Otrs cilvēks, kurš gandrīz vienmēr ir uz jahtas kopā ar Valentīno, ir Heksema, kluss četrdesmit astoņus gadus vecs amerikānis, kurš pārcēlies uz Itāliju pirms divdesmit gadiem, kad strādāja par modeli, un tur arī palicis. Heksemam tagad pieder ādas izstrādājumu fabrika pie Florences; viņš arī modelē dārgas rokassomiņas un rotaslietas, ko pārdod savā modes preču veikalā VBH, bijušajā bankas ēkā Medisona avēnijā, iepretim Vitnija muzejam. Viņiem bieži pievienojas de Sousa, piecdesmit gadus vecs brazīlietis, kurš ar Valentīno un Džammeti iepazinies kādās viesībās Riodežaneiro, kad bija vēl pusaudzis. Drīz pēc tam viņš pārcēlās uz Romu. De Sousa nesen pārcēla savu darbavietu uz Ņujorku, kur Valentīno bizness arvien plešas plašumā, taču viņam ir mājas arī Romā un Brazīlijā un lielu daļu savas dzīves viņš pavada, braukājot no vienas uz otru.

De Sousas bijusī sieva Šarlīna Šorto arī pieder pie šīs kompānijas; viņi ar de Sousu uztur sirsnīgas attiecības, un Valentīno un Džammeti ir abu viņu dēlu krusttēvi. Šādā vai tādā sastāvā šī grupa pavada kopā visu laiku, kopā ceļojot – šovasar uz Bali, pērn uz Pēterburgu, – un bieži pavada savas brīvdienas, kāpjot Turcijas klintīs vai izpētot Marokas pludmales. Iepriekšējā nedēļas nogalē Valentīno pie sevis bija uzņēmis Gvinetu Paltrovu, kura viņam ir tuva draudzene, un viņas vīru, grupas Coldplay dziedātāju Krisu Martinu. “Epla ir vegāne,” Valentīno teica, iepletis acis pie domas, ka četrpadsmit mēnešus veca mazuļa ēdienkarti nosaka politiskas dabas apsvērumi.

Valentīno nav spontāns cilvēks; pārsteigumi viņam nepatīk. “Valentīno neko neatstāj nejaušības ziņā,” man teica Graciano de Boni, kurš vada Valentīno biznesu Amerikā. “Neko.” Tas kļūst skaidrs jau pēc desmit uz jahtas pavadītām minūtēm. Valentīno spēj sacelt milzu jezgu par kāda viesa macchiato kafijas konsistenci, par saldējuma temperatūru, pat par to, cik dzēriena glāzē ir ledus gabaliņu. “Man jāzina, ka par maniem viesiem rūpējas, ka brokastis ir labas,” viņš sacīja. “Es gribu zināt, kādi maniem viesiem uzklāti palagi un cik bieži tie tiek mainīti. Es gribu zināt, cik bieži mans personāls iegriežas viesa istabā.” Personāls iegriežas nemitīgi. Atstājiet uz gultas kreklu (vienalga, netīru vai tīru), un tas tiks izmazgāts, tiklīdz jūs spersiet kāju ārpus kajītes. Katru rītu kopā ar greznām brokastīm personāls atnes arī lasāmvielu. Starp žurnāliem, ko es ievēroju, bija OK!, Chi, Oggi, Gente, Hello!, °Hola!, Paris Match, L'Uomo un četri Vogue izdevumi. Neviens uz T.M.Blue One nekāpj, degot nepacietībā padiskutēt par globālo sasilšanu. Pulksten 7.30 uz galda tika izlikti svaigi cepti mafini, kā arī vīģes, ogas, āboli, persiki un melone. Namatēvam patīk brokastot vienam – parasti viņš izvēlas tēju un grauzdētas maizītes. Viņš neceļas agri – ne uz zemes, ne jūrā. “Es bieži pamostos sešos,” viņš man pavēstīja it kā starp citu. “Tad es iedzeru miegazāles un guļu tālāk.”

Lielu dienas daļu Valentīno pavada, sauļojoties uz augšējā klāja. Laiku pa laikam garām pabrauc mazi tūristu kuģīši cerībā viņu ieraudzīt; Itālijā viņš ir tik slavens, ka daudzi cilvēki pazīst viņa jahtu. Viņš ar pienākuma apziņu pamāj šiem ļaudīm, tad atgriežas uz dīvāna kopā ar pieciem mopšiem, kas ceļo kopā ar viņu. Megija ir pārāk veca, lai kaut kur brauktu. Viņam patīk būt redzamam; viņš nekādā gadījumā nav viens no tiem bagātniekiem, kurus nomoka pretrunīgas izjūtas. “Jaunībā es mēdzu kopā ar draugiem uz piecpadsmit dienām doties uz Sentropēzu,” kādu pēcpusdienu viņš man stāstīja. “Tad es bieži devos pastaigās pa ostu un skatījos uz jahtām; man arī tādu gribējās. Bet jāteic, ka, ja man tagad tāda piederētu, tad nāktos kaunēties – tās bija pārāk mazas.” Ja ņem vērā, ka Valentīno pusgadsimtu nodzīvojis Romā, viņam piemīt visai dīvaina tieksme pēc aukstuma. T.M. Blue One dzīvojamajā istabā ir tāda sajūta kā miesnieka kamerā. “Jums vajadzēs kašmiru,” Heksema paziņoja todien, kad mēs ar Karlosu de Sousu ieradāmies uz jahtas. “Kašmirs” tulkojumā no Valentīno valodas nozīmē “džemperis”. Manā istabā bija divas kašmira segas. Abas bija man vajadzīgas, un es sevi pieķēru ilgojamies pēc trešās. Nākamajā dienā es apvaicājos, kāpēc uz jahtas ir tik auksts. “Man riebjas, ja nākas svīst,” Valentīno atbildēja. “Ciest nevaru slapjas lietas.”

Laikam gan vienīgā prasība, kas tiek izvirzīta viesim uz T.M. Blue One, ir laikā ierasties uz maltītēm. Svētdien lenčs tika pasniegts divos pēcpusdienā. Heksema ieradās divas minūtes pāri diviem, tikko iznācis no dušas. Viņa blondie mati, kas sniedzās līdz pleciem, vēl joprojām bija slapji, un Valentīno tas nelikās amizanti. “Tev mati ir kā bārkstis,” viņš skarbi teica. Heksema aplūkoja savu matu galus, paraustīja plecus un apsēdās. “Bārkstis ir gobelēniem,” Valentīno teica. Viņa acis, gandrīz tikpat zilas kā jūra, bija saltas. “Paklājiem ir bārkstis. Reizēm mēbelēm. Bet ne cilvēkiem.” Valentīno ielaida pirkstus pats savos matos, kas tikko bija stingri ieveidoti ar fēnu. “Cilvēkiem bārkšu nav.”

Džankarlo Džammeti uzauga Romā, kur viņa tēvam piederēja neliels elektropreču veikaliņš. Viņš studēja arhitektūru, taču bez īpašas intereses, un lielāko daļu laika pavadīja Via Veneto. “Toreiz Romā vienmēr gāja traki,” viņš sacīja. Kādu vakaru 1960. gadā viņš sēdēja Cafˇ de Paris, gaidot, kad atvērsies kāds tuvējais naktsklubs. “Un piepeši es ieraudzīju kādu vīrieti,” viņš atcerējās. “Viņš ar diviem saviem draugiem pienāca klāt un pajautāja, vai drīkst apsēsties pie mana galdiņa. Tas bija Valentīno."”

Viņi bijuši kopā jau četrdesmit piecus gadus un ir tik tuvi, cik nu tas iespējams diviem vīriešiem, kuri vairs nav mīļākie. “Kad mēs neesam kopā, tad runājam pa telefonu septiņas reizes dienā,” Valentīno man teica. “Vai vēl vairāk.” T.M. Blue One laivu sauc G.G. (Džammeti iniciāļi), un neviens no abiem pat neiedomātos doties brīvdienās bez otra. Šopavasar, kad Džammeti nolēma noīrēt daļu no Bali Four Seasons, kur viņu kompānijai jūlijā padzīvot, Valentīno nebija sajūsmā. Viņš man teica, ka nebraukšot. Kad es to atstāstīju de Sousam, viņš smējās. “Ko tad viņš visu šo laiku iesāktu bez Džankarlo?” viņš jautāja, un kādā pēcpusdienā Londonā, kad es beidzot Valentīno apvaicājos, vai viņš pārdomājis, viņš lēni palocīja galvu un teica: “Acīmredzot.”

Ne Valentīno, ne Džammeti nejūtas īpaši ērti, apspriežot personīgās dzīves detaļas. “Mēs piederam pie citas paaudzes,” Džammeti man vienudien teica. “Tāpēc mums vēl joprojām ir atturīga attieksme pret to, ar ko cilvēki nodarbojas gultā.” Viņš izteica izbrīnu par to, cik reti dzīvē “divi cilvēki spēj saprast un atbalstīt viens otru tā, kā mēs. Protams,” viņš turpināja, “ir reizes, kad tu to otru cilvēku nespēj paciest – divas stundas, trīs stundas, varbūt pusi dienas. Jūs sastrīdaties par kaut kādu stulbu kleitu vai muļķīgu frāzi, ko tas otrs pasaka, bet tu negribi dzirdēt. Tas ir normāli. Bet visumā tās ir bijušas fantastiskas attiecības starp diviem cilvēkiem.”

Savos sešdesmit septiņos gados Džammeti vēl joprojām ir dziļi pieķēries savai izskatīgajai ārienei. Viņš ir slaids vīrietis ar tumšām, melnām acīm. Agrāk viņam bija sirmi mati, bet šopavasar es ievēroju, ka tie kļuvuši brūni. “Kādudien, kad būsiet vecs, jūs sapratīsiet,” viņš sacīja.

Profesionāli viņi ar Valentīno sader kopā kā divi mozaīkas gabaliņi: Valentīno neko nezina par naudu – tikai, kā to tērēt, un Džammeti ir viens no veiklākajiem biznesmeņiem Eiropā. Viņa Romas birojs ir trīsreiz lielāks nekā Valentīno. Kad modes mākslinieks pajautāja, kāpēc tā, Džammeti atbildēja: “Tev ir tikai jāzīmē. Man jāiedzen cilvēkiem bijāšana.” Kad runa ir par viņu kopējiem mērķiem, Džammeti runā tiešu valodu. “Mēs jau pašā sākumā zinājām, ka vēlamies noteiktu dzīvesveidu,” viņš sacīja. “Un tas ir dārgs.” Viņš saprata, ka, pārdodot lielus daudzumus grezna apģērba, viņi varētu kļūt bagāti, taču licences varētu izrādīties vēl daudz ienesīgākas. Iznākumā Valentīno kļuva par pirmo liela mēroga dizaineru, kurš izīrējis savu vārdu smaržu ražotājiem, ādas preču kompānijām un daudziem citiem biznesiem. Tas viņiem nopelnījis miljonus. Bija tāds brīdis, kad vairāk nekā simts kompānijām bija tiesības saukties Valentīno vārdā. 1998. gadā, kad Džammeti un Valentīno savu kompāniju par trīssimt miljoniem dolāru pārdeva lielai rūpniecības firmai, tā bija īsta katastrofa. “Es biju direktoru valdē,” Džammeti stāstīja, runājot par šo kompāniju, HdP, kurai bez daudzām citām lietām piederēja arī itāliešu izdevniecība Rizzoli un laikraksts Corriere della Sera. “Mēs viņus interesējām vismazāk.” Pirmo reizi Valentino modes nams sāka nopietni zaudēt naudu, un Džammeti neatlika nekas cits, kā vienīgi noskatīties. 2002. gadā kompāniju iegādājās kādreizējā tekstila kompānija Marzotto, samaksājot par gandrīz simts miljoniem dolāru mazāk nekā savulaik HdP.

“Pirms trim gadiem, kad mēs kompāniju iegādājāmies, tai bija piecdesmit miljonu dolāru lieli zaudējumi,” stāstīja Norza, Valentino izpilddirektors. 2004. gadā Valentino peļņa palielinājās par divpadsmit procentiem, un kompānija nosedza savus izdevumus. “Šogad jau gaidāma ievērojama peļņa,” viņš teica, norādot, ka 2003. gadā peļņa Savienotajās Valstīs pieaugusi par 40 procentiem, bet pērn – par 53 procentiem.

Augstās modes gals ticis pareģots jau vismaz kopš 60. gadiem, kad rūpnieciski ražots apģērbs kļuva par tikpat parastu lietu kā rūpnīcā būvēti auto, un gadu gaitā modes šovu programmas un haute couture dizaineru skaits ir krietni sarucis. Neraugoties uz to, Norza sacīja: “Mēs nekad neesam pārdevuši tik daudz dizainera tērpu kā šogad. Ir dzimusi jauna greznības pasaule. Agrāk šādu izmeklētu apģērbu iegādājās ārkārtīgi izsmalcināti cilvēki. Tagad radušies ļaudis, kam ir daudz naudas un jāpērk ļoti dārgas lietas. Tas ir savādāk. Daži no šiem Tuvo Austrumu, Āzijas un Indijas jaunbagātniekiem grib šādas mantas un nedomā par tām kā par kaut ko skandalozi dārgu, kā tas varētu likties mums — cilvēkiem, kas dzīvo civilizētākā pasaulē.”

Jūlijā Valentīno Parīzes modes skates viesu saraksts vairāk atgādināja Kas ir kas arābu izdevumu: tur bija princese Al Anūda al Kalīfa, tāpat arī princese Sāra bin Mohammada bin Abdelazīza al Saūda, princese Haifa al Saūda, princese Naufa al Saūda un Jordānijas princese Firāla, kā arī daudzas citas. Bija uzskaitītas arī karalisko un karaliski bagāto personu universa Rietumu pārstāves: madame Margarita Latsisa, princese Klotilde de Savuā, Bulgārijas princese Rosario, grāfiene Džordžīna Brandolīna d'Ada un princese d'Ārenberga. Skati apmeklēja arī madame Širaka, kā arī vismaz viena Rotšildu pārstāve un marķīze de Ravenēla. Līdz 1974. gadam Valentīno savu darbu demonstrēja Romā un Florencē, taču 70. gados kino industrija sāka lēni mirt, pieauga bezdarbs un valsti terorizēja Sarkanās brigādes. Romas modes pasaule tā arī neatguvās. Valentīno novērsās no Milānas un sāka izrādīt savus tērpus Parīzē. “Milānā pat svarīgā vakarā vīrieši neapsien kaklasaites, bet sievietes tēlo trūcīgas jaunavas un ģērbjas kā mūķenes.” Viņa birojs atrodas Place Vendōme, un pa tā aptuveni trīs metrus augstajiem logiem redzama viesnīca Ritz un nebeidzamā ļaužu straume, kas dodas iepirkties pasaules dārgākajos juvelierveikalos.

Vairums modeļu demonstrētāju ir absurdi garas un spocīgi tievas; augstās modes tērpi parasti prasa abas šīs īpašības: vīles nav stipras, bet audumi – mežģīnes, tafts, zīds un pans – ir viegli plīstoši. Karolīna Kurkova, kura bieži piedalījusies Valentīno modes skatēs, ir slavena kā viena no pasaules valdzinošākajām sievietēm. Viņai pat ir gurni un dibens. Tomēr, ja modes mākslinieks ir gejs, viņam šādas auguma īpatnības var iedvest šausmas. Divas dienas pirms skates, kad Kurkova mēģinājumā iznāca uz mēles garā zaļa šifona kleitā, Džammeti nogrozīja galvu – kā beisbola pičers, atvairot sliktu zīmi, ko parādījis viņa ķērājs. Kurkova to neievēroja, taču Valentīno gan. “Es izmantoju ļoti slaidas modeles bez krūtīm, lai varētu brīvi radīt,” viņš reiz teica. “Reizēm, ja modelei ir krūtis vai paplati gurni, tas vienkārši traucē. Kad es radu kaut ko jaunu, tas ir svarīgi. Vēlāk tas viss var tikt pārveidots daudz apaļīgākām sievietēm.” Kad es viņam par to jautāju, viņš tikai paraustīja plecus. “Modelēm jābūt noteiktai ārienei, pavisam sevišķai ārienei,” viņš paskaidroja. “Tāpēc man patīk brazīliešu meitenes.”

Modes skates vakarā Valentīno ieradās Trokadero divas stundas agrāk. Viņš apskatīja sarkanos zīda krēslus – to bija vairāki simti – un apgaismojumu. Istabā cits pēc cita ienāca neliela jaunekļu armija; visi bija ģērbušies melnos uzvalkos un baltos kreklos un nedaudz atgādināja Tomu Krūzu Riskantā biznesa laikos. Valentīno pats izskatījās tā, it kā būtu nācis taisnā ceļā no ķīmiskās tīrītavas. Viņam mugurā bija nevainojami svaigs balts krekls ar pelēku kaklasaiti un uz sejas grims, jo vēlāk dizaineram vajadzēja stāties daudzu televīzijas kameru priekšā. Es pajautāju, vai viņš uztraucas. “Kāpēc? Kāpēc lai es šajā brīdī raizētos, kāpēc?” viņš pārjautāja. “Es neesmu nervozs cilvēks, kas par visu uztraucas. Man pašam patīk tas, ko es taisu, un, ja viņiem” – viņš ar karalisku žestu pamāja uz krēsliem, ko drīz vajadzēja ieņemt viņa klientiem, – “ja viņiem arī tas patīk, man ir liels prieks. Patiess prieks. Bet, ja nē... c'est le meme prix.” De Sousa uzmeta viņam pārmetošu skatienu, ko droši vien vajadzēja tulkot kā ieteikumu nokāpt no sava troņa. “Es nemēģinu būt rupjš vai noraidošs,” Valentīno sacīja. “Es esmu smagi strādājis. Man ļoti patīk šīs kleitas.” Viņš piegāja pie sava mīļākā tērpa, violetas kleitas, kas bija kā nosēta ar sīkiem kristāliņiem – tā esot līdzīga kādam no viņa 80. gadu modeļiem – un pārlaida tai roku. “Šis ir mans darbs, nevis mana dzīve. Tur ir starpība.”

Džammeti gan izskatījās tā, it kā grasītos kuru katru mirkli saļimt bezsamaņā. Viens no iemesliem, kāpēc Valentīno var atļauties būt tik bezrūpīgs, ir tas, ka viņa biznesa partnerī savukārt nav ne kripatiņas bezrūpības. Valentīno nelasa recenzijas par savu kolekciju skatēm, turpretim Džammeti pulksten astoņos nākamajā rītā bija tās ne tikai izlasījis, bet arī jau gatavs zvanīt autoriem, lai protestētu. Viņš bija tikko atmetis smēķēšanu – ne jau pirmo reizi, – kā pats izteicās, parasto iemeslu dēļ (“Mani mati sāka nodzeltēt”), bet tagad viņam viens dūms bija jāuzvelk. “Prese alkst izklaides,” viņš īgni teica. “Galiano prot sarīkot šovu, un cilvēki jau ir pieraduši pie ekstravagances.” Viņš noplātīja rokas un aizdedzināja vēl vienu cigareti. Ieradās Gvineta Paltrova, ģērbusies džīnās un zilā žaketē, noskūpstīja abus vīriešus un tad devās uz atsevišķu telpu, lai gaidītu skates sākumu.

Modes skates parasti sākas ar novēlošanos, un šī nebija nekāds izņēmums. “Tas ir Širaka kundzes dēļ,” Valentīno teica. Madame Širaka bija neapmierināta, jo pie ieejas gaidīja desmitiem fotogrāfu, kas vēlējās viņu nofotografēt. “Viņa ir savainojusi kāju,” paskaidroja kāda sieviete no Romas preses departamenta. “Viņa nevar valkāt kurpes uz augstiem papēžiem, bet nevēlas, ka viņu fotografē zemās kurpēs. Viņa teica, ja fotogrāfi nepārtrauks, viņa iešot projām.” Starpgadījums atrisinājās, madame Širaka apsēdās savā vietā pirmajā rindā un skate varēja sākties. Tā ilga piecpadsmit minūtes. Karolīna Kurkova uz mēles iznāca trīs reizes, un neviens nenošņācās. Kad viss bija galā, Valentīno izskrēja uz mēles, vienu roku uzlicis uz gurna, ar otru īsi pamājot publikai. Es pēc tam pajautāju, kā, pēc viņa domām, izskatījusies Kurkova. “Maģiski,” viņš atbildēja. “Viņa ir maģiska.”

Recenzijas bija pretrunīgas, bet vairumā no tām izskanēja doma, ka mākslinieks šoreiz mazliet pārāk aizrāvies. “Valentīno pieder pie tās priekpilnās tērpu dizaina skolas, kas uzskata, ka modei jābūt aizraujošai, fantāzijas pilnai, jāpaceļas līdz elegances virsotnēm, bieži vien sperot vienu soli par tālu,” nākamajā dienā rakstīja International Herald Tribune. “Nevar neapbrīnot Valentīno izaicinošo nostāju dekoratīvuma jautājumā, pat, ja mūsdienās nemaz vairs nav tik daudz sieviešu, kas vēl joprojām vēlas pasniegt savu sievišķību kā kārbiņā iesaiņotu dāvanu vīrietim, kurš izrāda viņai uzmanību.”

Pēc tam Džammeti rīkoja nelielas vakariņas savās mājās Orsē krastmalā. Pa dzīvokļa logiem paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu; dzīvoklis ir pilns ar Saja Tvomblija, Pikaso, Bēkona un citu mākslinieku gleznām. Džammeti reiz paskaidroja, kā viņi ar Valentīno tikuši pie saviem pirmajiem Pikaso: “Milānā dzīvoja viņa drēbnieks, un mēs šo cilvēku pazinām. Viņam bija jauka kolekcija, un dažas gleznas viņš bija gatavs pārdot par saprātīgu cenu.” Dziedātāja Šerila Krova teica, ka īpašu sajūsmu viņā izraisījusi tikko uz mēles redzētā baltā atlasa kleita. “Es gribu precēties šajā baltajā kleitā,” viņa paziņoja. Tobrīd viņas draugs Lanss Ārmstrongs bija ceļā uz septīto uzvaru pēc kārtas velobraucienā Tour de France. “Saprotams, viņam vispirms jāuzvar,” viņa smiedamās teica. “Un laikam gan jābildina mani vēl šosezon, citādi kleitu kāds nopirks.” Viens no viesiem, itāliešu mākslinieks Frančesko Vecoli, norādīja uz ēdamistabu. Galds bija klāts kā bufete, un cilvēki pamazām sāka virzīties uz tā pusi. Zem Vorhola darinātā Ļeņina portreta stāvēja vairākas sievietes – dažas no viņām bija no karaliskām ģimenēm. “Šī aina ir gandrīz pārāk laba, lai noticētu, vai ne?” Vecoli sacīja. “Lūk, kāda sabiedrība: Vorhols, Ļeņins un visas princeses, kas jebkad nopirkušas kādu Valentīno kleitu.”

Nākamajā vakarā bija Valentīno kārta uzņemt viesus. Viņš uz savu 121 hektāru lielo īpašumu, Wideville pili, kas atrodas trīsdesmit kilometrus uz rietumiem no Parīzes, uzaicināja gandrīz simt piecdesmit cilvēku. Valentīno pili iegādājās 1995. gadā un iztērēja miljonus, lai ar Anrī Semjuela palīdzību to izremontētu un iekārtotu no jauna; izcilais franču interjerists nomira deviņdesmit trīs gadu vecumā, pabeidzis darbu pie šīs pils. 17. gs. 60. gados tās bija Luija XIV mīļākās Luīzes de la Valjēras mājas. Pils nav tālu no Versaļas. To grūti nosaukt par soli mērenības virzienā. Pils dārzi pieder pie pašiem plašākajiem visā Eiropā. Mademoiselle de la Valjēra pilī dzemdēja četrus no septiņpadsmit Luija bērniem un reti atstāja pili, līdz karalis izvēlējās sev jaunu mīļāko. Tad viņa iestājās karmelītu klosterī, kur pavadīja atlikušos mūža gadus.

Tā nebija laba diena viesībām. No rīta Londonā bija notikuši četri sprādzieni, un šajā teroristu uzbrukumā bojā gāja piecdesmit seši cilvēki. Pat Valentīno, kurš neinteresējas par politiku (“Es nāku no Itālijas. Tur runā tikai par futbolu un politiku.”), saprata, ka sprādzieni dažus cilvēkus var atturēt no svinībām par godu nedēļai, kurā demonstrētas dārgakmeņiem rotātas kleitas, kas maksā septiņdesmit piecus tūkstošus dolāru, taču viņam pat prātā nenāca no viesībām atteikties – un, kā izrādījās, to negrasījās darīt arī vairums viņa viesu.

Valentīno gribēja, lai viņa draugi uzkavējas dārzā. Tas izrādījās neiespējami. Diena bija atnesusi ne tikai šaušalīgas ziņas no Londonas, bet arī īsti anglisku laiku – aukstu un slapju. Vēlā pēcpusdienā viņš man iedeva milzīgu lietussargu un ieteica doties pastaigā. Par spīti lietusgāzēm tas bija šo pūliņu vērts. Videvilas teritorijā ir divsimt astoņdesmit ķiršu koku, un katru jūniju tie piebārsta ainavu ar rožainām ziedlapiņām. Bija jūlijs, un ķiršu koki bija zaudējuši savu košumu, taču laukus pildīja ceriņi, frēzijas, lilijas, saulespuķes, balzamīnes, īrisi, glicīnijas, narcises un gardēnijas. Likās, ka biezi sarkanu, zilu, rozā un dzeltenu pumpuru puduri plešas līdz pašai Normandijai. Un tad vēl bija lavandas dārzs – koši violets un gandrīz futbola laukuma izmērā; pat tik drūmā dienā nejauši uzdurties tam bija psihodēlisks pārdzīvojums. Videvilas dārzos ir pietiekami daudz dekoratīvi apcirptu krūmu un koku – šķiet, ar manikīra šķērītēm apstrādātu, – lai visu gadu uz pilnu slodzi nodarbinātu divpadsmit dārzniekus (ik vasaru viņiem talkā tiek noalgoti vēl daži). Visbeidzot, tur atrodas tas, ko Valentīno apraksta kā lielāko rožu dārzu pasaulē – hektāriem rožu gandrīz visās iespējamās krāsās. “Es negribētu pārspīlēt,” viņš sacīja, kad es atgriezos no pastaigas. “Bet vai jūs zināt, cik tur ir rožu? Miljons. Ne desmitiem vai pat simtiem tūkstošu. Miljons.”

Pienāca Maikls Kellijs, taktiskais īrs, kurš septiņus gadus ir Valentīno virssulainis, lai informētu viņu par situāciju ar sieriem. Pie jostas viņam bija piesprādzēti divi telefoni: viens sarunām ar personālu, otrs – ar pārējo pasauli. “Siers ir ceļā,” viņš teica, redzot, ka Valentīno paskatās pulkstenī. Tā bija vienīgā reize, kad es viņu jebkad esmu redzējis noraizējušos. Bija pusastoņi. Viesiem vajadzēja ierasties pēc stundas. “Tas būs klāt laikā.” Valentīno neizskatījās īpaši atvieglots. Ēdienkartes sastādīšana šādiem vakariem ir viens no viņa lielākajiem priekiem; viņš bija izraudzījies trīsdesmit divus ēdienus un lūdzis, lai pils virtuvē šoreiz strādā arī viņa pavārs no jahtas. Bija paredzēts pasniegt vairāku veidu pastas, jēra gaļu, četrus zivju ēdienus, Ziemeļitālijas sautējumu ar vistas gaļu un otru ar garnelēm. Saldajā ēdienā bija gaidāmi mājās gatavoti saldējumi, četras tortes, dažādu šķirņu šokolāde, vēja kūkas un peldošās salas. Tomēr Valentīno nemūžam nebūtu mierā bez sava siera – mocarellas, kas izgatavota tajā pašā rītā un ar lidmašīnu atvesta taisnā ceļā no Neapoles. Valentīno izpratnē ēst kaut kur citur taisītu mocarellu būtu aptuveni tas pats kā pasniegt “šampanieti” no Itālijas vai “kaviāru” no Amerikas ziemeļrietumu piekrastē audzētiem lašiem. Taču tārīta sprādzieni bija izraisījuši īstu haosu Eiropas lidostās, un simtiem reisu bija aizkavējušies – ieskaitot to, ar kuru vajadzēja atceļot sieriem. Taču pēdīgi, desmit minūtes pāri astoņiem, pie aizsarggrāvja piestāja balts minifurgons. Valentīno pa foajē logu vēroja, kā divi vīri laboratorijas uzsvārčos uzmanīgi izņem no auto sešas volejbola bumbas lieluma mocarellas lodes. Tad, pārvietojoties tik piesardzīgi, it kā nestu nitroglicerīnu, viņi sāka lēni virzīties uz virtuves pusi. Tiklīdz viņi bija iegājuši pa durvīm, Valentīno devās pārģērbties.

Kellijs likās atvieglots, taču drīz vien viņam jau nācās tikt galā ar citu problēmu – sveču iedegšanu. No īpašuma robežas līdz pašai pilij ir apmēram kilometrs; Valentīno bija devis personālam rīkojumu izvietot gar piebraucamo ceļu un uz tuvējiem mauriņiem tūkstoš piecsimt sveču, aptuveni metra attālumā citu no citas. Tieši pulksten astoņos pa pils parādes durvīm iznāca ducis kalpotāju un sāka tās aizdedzināt. Tas nebija viegli. Sveces gan atradās stikla trauciņos, kam it kā vajadzēja pasargāt tās no dabas stihijas, taču vējš liesmas nemitīgi nodzēsa. Turpmāko pusstundu pa zālājiem lodāja pulciņš melnā ģērbtu vīriešu, iededzinot un no jauna iededzinot sveces, līdz beidzot pie vārtiņiem piebrauca pirmais auto.

Kellijs, pildot Valentīno virssulaiņa pienākumus, ieņem unikālu posteni – viņš ir tāds kā galvenais menedžeris veselā greznības impērijā. Viņš ir garš, kalsns, omulīgi noskaņots cilvēks, kurš var paciest, ka uz viņu kliedz trīs valodās uzreiz; vienīgais, kas nodod viņa domas, ir acis; reizēm liekas, ka tās spēj klīst pa visu viņa seju. Kellijs ir jauns cilvēks, taču, neraugoties uz to, savā ziņā atavisms – pa pusei Stīvenss, nevainojamais sulainis no Dienas paliekām, pa pusei sertificēts neatkarīgais grāmatvedis. Videvilā viņa pārziņā ir trīsdesmit istabas un personāls, kas var izaugt – kā tas bija tovakar – līdz četrdesmit trim cilvēkiem. “Mēs bez kādām grūtībām varam izmitināt uz nedēļas nogali divdesmit viesus,” Kellijs man teica. “Šais laikos privātas mājas saimniecība tiek vadīta kā tāda Relais & Chateau viesnīca. Mums ir savi plāni, budžets un datori, lai tam visam varētu izsekot.” Prasības pret viņa profesijas pārstāvjiem pēdējā laikā strauji augušas un mainījušās, tāpat arī to cilvēku loks, pie kuriem viņš varētu strādāt. “Muižniecības kā tādas vairs nav,” viņš sacīja. “Mūsdienās strādā pat bagātnieki. Tāpēc savās lauku mājās viņi uzturas varbūt nedēļas nogalēs vai laiku pa laikam, vai vispār ļoti reti. Taču, kad nu viņi ir atbraukuši, tad grib, lai viss būtu tieši tā, kā viņi vēlas. Viss tiek uztverts ļoti personiski.”

Man likās, ka darbs pie Valentīno ir ļoti nepateicīgs, taču Kellijs tā nedomāja. “Es esmu bijis pazīstams ar daudziem bagātiem cilvēkiem, un gandrīz neviens no viņiem nespētu to visu veiksmīgi savienot,” viņš sacīja. “Var nopelnīt naudu, bet tas nenozīmē, ka iespējams arī iemācīties ar to dzīvot. Valentīno kungs to prot. Viņš izbauda dzīvi. Tas ir talants, kura daudziem trūkst, pat ļoti bagātiem cilvēkiem... Es to varu atkārtot nez cik reižu. Viņam tiešām patīk tā dzīvot. Un cilvēki viņam tā pieķeras, ka nav iespējams izsvītrot viņu no savas dzīves.” Kamēr mēs runājām, kāds pasniedza Kellijam faksu. Viņš nopūtās. “Kas tas ir?” es pajautāju. “No T.M. personāla.” “Izbeigušās viņa iemīļotās Christian Constant šokolādes konfektes; man jānosūta viņiem krājumi visai vasarai.”

Astoņos trīsdesmit sveces bija iedegtas, galdi sakārtoti un sāka ierasties viesi. Divām sievietēm tika uzticēts izdalīt rūpīgi uzzīmētas kartītes ar viesa vārdu vienā pusē un galda numuru otrā pusē. Taču pēdējā mirklī, pārbaudot viesu izvietojuma plānu, atklājās jauna krīze: kāds viesis neizskaidrojamā kārtā bija aizmirsts. Kellijs metās rīkoties. Trīsdesmit sekunžu laikā abi telefoni bija atkabināti no jostas un atradās viņa rokās. Uz ēdamzāli tika izsaukts Džankarlo Džammeti. Kamēr Gvineta Paltrova, vairums pasaules modes žurnālu redaktoru un dažas princeses viesistabā malkoja savus Bellini, Džammeti aizbrāzās uz verandu, kur vajadzēja pasniegt vakariņas, un paķēra galveno izvietojuma plānu. “Come faccio adesso?” viņš kliedza. “Kā tas varēja notikt? Kā?” Kellijs pūlējās viņu nomierināt, sacīdams, ka atradīs kādu risinājumu. “Nē, es pats,” Džammeti atcirta. Kādu mirkli viņš klusēdams līkņāja pār apaļo galdu plānu, izskatīdamies pēc Bobija Fišera, kurš pūlas aizstāvēt savu dāmu pret sevišķi niknu uzbrukumu. Viņš apsvēra iespēju pārsēdināt kādu princesi un pārīti žurnālu redaktoru. Tad bagātnieku no Milānas. Beidzot viņš ieraudzīja atrisinājumu un žigli aizraidīja kādu cilvēku no galvenā galda, pie kura bija jāsēž arī Valentīno, viņa vietā iekārtojot jauno viesi. Tad Džammeti nedaudz izmainīja palikušo cilvēku izvietojumu. Lai izlabotu kļūdas, tika ataicināts kaligrāfs, kurš turpat tuvumā dežurēja tieši šāda misēkļa gadījumam. Kad pie vārtiņiem piestāja nelaimīgā viesa mersedess, Kellijs viņu jau gaidīja, lai sasveicinātos, Džammeti bija uzgājis savā istabā pārģērbties, un starpgadījums bija aizmirsts.

Pēc dažām dienām es ar Valentīno satikos Londonā, lai padzertu pie viņa tēju. Pilsēta vēl joprojām bija šokā. Metro satiksme jau bija atjaunota, taču vēl joprojām neregulāra, un taksometri pārvietojās ar ātrumu pieci kilometri stundā. Visi, ar ko es biju runājis par Valentīno greznības mīļotāja attieksmi pret dzīvi, allaž bija man teikuši: “Pagaidiet, līdz jūs ieraudzīsiet Holandpārku.” Arī Valentīno pats vienudien, sagaidot mani savā Romas villā, bija ar strupu mājienu norādījis uz karalisko mauriņu un sacījis: “Manās acīs ar šo vietu ir cauri. Kad jūs redzēsiet Holandpārku, tad sapratīsiet, kāpēc.”

Durvis atvēra Maikls Kellijs. Viņš bija ieradies no Wideville furgonā kopā ar mopšiem, uz robežas izejot veterināro kontroli, un apsteidzis savu darba devēju par vairākām stundām, lai suņi būtu jau priekšā un saimnieku sagaidītu. Kellijs sacīja, ka Valentīno par dažām minūtēm nokavēsies, un uzaicināja mani apskatīt māju. Ēka ir celta 1870. gadā uz lordam Holandam piederošās zemes. Valentīno to nopirka pirms dažiem gadiem, atjaunoja itālisko fasādi un tad būtībā no jauna izbūvēja mājas iekšpusi. Vispirms es iegriezos bibliotēkā. Tā gandrīz no grīdas līdz griestiem bija piepildīta ar grāmatām, kas pirms daudziem gadiem iesietas skaistos ādas vākos: Vorvikas grāfistes likumu krājums no 19. gadsimta 40. – 60. gadiem; biezi baznīcas vēstures sējumi, veci žurnāla Punch numuri. Gēte, Šillers un Igo bija pārstāvēti ar izdevumiem, kas likās reizē iespaidīgi un nepieejami. Bija arī viena rinda grāmatu baltas ādas iesējumā, tikai izrādījās, ka tās nemaz nav grāmatas – nedz arī āda. Tie bija skulpturāli veidojumi, kas izvietoti uz plaukta, lai paslēptu sarežģītu audio sistēmu. Es jau grasījos nospiest vienu no slēdžiem, kad ieradās Valentīno.

“Pavisam mazs, mazs namiņš,” viņš sacīja un silti pasmaidīja. Valentīno likās iededzis tumšāk nekā parasti, it kā būtu sēdējis saulē. Viņš bija ģērbies gaiši brūnā uzvalkā ar tādas pašas krāsas kaklasaiti, kas līdzās viņa ādai likās bālā haki tonī. Mūsu pirmā pietura bija Zilā istaba, kur glabājas simtiem 18. gs. porcelāna trauku – šķīvji, urnas, bļodas, glāzes, viss zili balts un izkārtots uz smalkiem griezumiem rotātajiem plauktiem, kas bija darināti tā, lai atgādinātu ziloņkaulu. Valentīno to bija pasūtījis, iedvesmojies no slavenās Pāva istabas – kāda 19. gs. Londonas nama ēdamzāles, kas pārcelta uz Frīra Mākslas galeriju Vašingtonā. “Šos te es kolekcionēju jau ļoti, ļoti sen,” viņš sacīja. “Tie ir no Parīzes, Ņujorkas, Londonas. Šeit vairs nav vietas pat kniepadatai.” Visas istabas bija pieblīvētas ar eksperta acij vērtīgiem priekšmetiem: kumodēm no Pavlosa pils, vara un zelta krāsas Lalāna soliem, 18. gadsimta krēsliem no “Rotšildu privātkolekcijas”. Uz kamīniem tupēja porcelāna ērgļi; urnas, vāzes un bļodas bija pildītas ar tā brīža ziediem: peonijām, kallām, frēzijām un orhidejām.

Otrajā stāvā bija viscaur balta dzīvojamā istaba ar četrām Pikaso gleznām un ēdamistaba, pilna ar paša Valentīno pasūtītiem ķīniešu aizslietņiem. “Es esmu kolekcionārs,” viņš teica, juzdams, ka kuru katru brīdi var atskanēt jautājums: “Kāpēc?” Viņš uzlika roku uz 18. gs. ķīniešu suņa figūras. “Ar to es nodarbojos.” Viņš šajā namā savācis arī iespaidīgu mākslas kolekciju: divi milzīgi Baskjata darbi – viens sarkans, otrs zils – bija iebūvēti rāmjos pie pirmā stāva dzīvojamās istabas sienām; vēl tur bija daži Pikaso, kā arī jau sagaidāmais mazumiņš de Kūninga, Hērsta un Vorhola darbu. Mēs izgājām uz pagalma puses lieveņa un pavērāmies uz mauriņu, kas iestiepās tālu Holandpārkā. “Jūs rakstīsiet par bagātību un ekstravaganci,” Valentīno sacīja. Es atteicu, ka viņš taču galu galā patiešām dzīvo ļoti krāšņos apstākļos. “Lūdzu,” viņš iebilda, pabungājot ar pirkstiem pa galda virsmu, “jūs nevarat vienkārši uzrakstīt par to, kādas bagātības man pieder. Es četrdesmit piecus gadus esmu strādājis kā zirgs. Tā nav nekāda izrādīšanās. Man patīk uzņemt draugus, kuriem manas mantas sagādā prieku. Bet tā nav lieka greznība. Kas tad, pēc jūsu domām, te ir lieka greznība? Tas vienkārši ir eleganti.”

Es nolēmu mainīt tematu, un mēs atkal pievērsāmies sarunai par karjeras beigām. Džammeti man bija teicis, ka Valentīno vienkārši nespēj samazināt tempus. “Viņš nav no tiem dizaineriem, kas var pateikt: es modelēšu tikai tērpus, pārējais mani vairs neinteresē. Ar to viņš nemūžam nesamierināsies. Nemūžam. Kādā jaukā dienā viņš vienkārši pieliks punktu un pazudīs. Vidusceļa nav.” Es to pieminēju Valentīno. Viņš piekrītoši paraustīja plecus. Mēs sēdējām pie balta piknika galdiņa, un viņš malkoja Perrier ūdeni. “Klausieties, tik daudz kas ir mainījies,” viņš sacīja. “Un es to visu esmu izturējis. Grandžs. Ak dievs, kā man tas riebās! Bet es izdzīvoju. Tīšs neglītums. Vai jūs varat iedomāties? Un tagad dzīve ir savādāka. Dāmas vairs nepārģērbjas četras reizes dienā. Uz jebkā var uzvilkt jebko.” Izklausījās, ka tas viss viņu ir mazliet nogurdinājis. “Mans baltais mētelis maksā četrdesmit piecus tūkstošus mārciņu. Viņas to velk uz džīnām.”

Valentīno turpināja. “Pienāk tāds brīdis, kad tu esi nogājis ceļu līdz galam. Un, kad tā notiks, es ceru, ka mani atcerēsies kā cilvēku, kurš tiecās pēc skaistuma, kad vien tas bija iespējams. Bet, kad pienāk gals, tad pienāk gals. Un ar to viss beigsies. Finito. Galu galā, šādi tērpi ir kā Ferrari. Ja par to padomā tā kārtīgi, tad nemūžam neķertos klāt.”

Pirmpublicējums žurnāla The New Yorker 2005. gada 26. septembra numurā.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

vārds komentārs
e-pasts
skatīt   pievienot
izstrāde: E950
© 2006, sia rÄ«gas laiks. autortiesības